Ezeru eitrofikācija - cēloņi un sekas
Ja Latviju salīdzina ar dažām Centrāleiropas valstīm, piemēram, Čehiju, kuras teritorijā ir tikai 5 dabiskas izcelsmes ezeri, mūsu valsti var dēvēt par "ezeru lielvalsti".
nosūtīts pirms 23 gadiem, 8 mēnešiem
Ja Latviju salīdzina ar dažām Centrāleiropas valstīm, piemēram, Čehiju, kuras teritorijā ir tikai 5 dabiskas izcelsmes ezeri, mūsu valsti var dēvēt par “ezeru lielvalsti”.
Turklāt dažāda, reizēm pat ļoti netipiska, ir šo ezeru izcelsme. Visbiežāk tie ir veidojušies ledāja kušanas procesu ietekmē (piemēram, dziļie subglaciālie ezeri), daudz ir purva izcelsmes ezeru (vienīgie ezeri, kuru veidošanās turpinās arī mūsdienās), atteku, lagūnu ezeri un retie sufozijas un karsta ezeri.
Kas vieno visus šos vairāk kā 2000 Latvijas ezerus?
Lai izvērtētu, piemēram, 5756 ha lielā Rāznas ezera un Ķemeru tīreļa sīko ezeriņu, kuru platība ir aptuveni 1 ha, līdzību un atšķirības, jāsaprot ezeros notiekošie hidroķīmiskie un bioloģiskie procesi.
Eitrofikācijas cēloņi un sekas
20. gadsimta 70. gadu sākumā zinātnieki nonāca pie slēdziena, ka galvenais limitējošais elements ezeros ir fosfors. Tas nozīmē, ka, jo vairāk ezerā ir fosfora, jo intensīvāk notiek pirmprodukcijas (uzskatāmākais piemērs ir aļģes) veidošanās. Līdz zināmai robežai šis process palielina ezera produktivitāti, taču pārmērīga eitrofikācija izraisa daudz negatīvu seku. Spilgtākie piemēri ir aļģu “ziedēšana” (1. att.), potenciāli toksisko aļģu sugu parādīšanās, ezeru strauja aizaugšana (2. att.), bezskābekļa zonas veidošanās ūdens dziļākos slāņos, zivju slāpšana zemledus apstākļos.
1.attēls. Ūdens "ziedēšana" hipertrofajā Talsu ezerā (2000.g. jūnijs).
2.attēls. Aizaugošais Mālu ezers.
Fosfora ienese ezeros ir neizbēgama, tā ir notikusi visā ezeru pastāvēšanas laikā, kas rēķināms gadu tūkstošos. Tā ir tā saucamā dabiskā ezeru eitroficēšanās. Spriest par to, cik lēni dabiskā eitrofikācija notiek, var, aizbraucot pie kāda no dažiem vēl atlikušajiem Latvijas mezotrofajiem ezeriem (piemēram, Mazais Baltiņš) – tos raksturo dzidrs ūdens ar lielu caurredzamību, niecīgs aizaugums, stingri krasti, iespēja no jebkura krasta piekļūt pie ūdens.
Rūpniecisko un saimniecisko notekūdeņu iepludināšana, lauku apstrādāšana ar minerālmēsliem sateces baseinā – tie ir izplatītākie strauju eitrofikāciju veicinošie apstākļi. Šīs antropogēnās eitrofikācijas sekas var redzēt Valguma ezerā, kas 60. gados bija mezotrofs un kuru 30 gadu laikā par hipereitrofu pārvērta Tukuma notekūdeņu iepludināšana ezerā ietekošajā Slocenes upē.
Eitrofikācijas seku apzināšanās
Fosforam kā svarīgākajam biogēnajam elementam ezeros nopietni sāka pievērsties 20. gs. otrajā pusē. 70. gadu beigās amerikāņu zinātnieks R.Karlsons izstrādāja ezeru trofiskā stāvokļa novērtēšanas skalu, kurā viens no rādītājiem bija kopējā fosfora koncentrācija ūdenī. Vēlāk sekoja kopējā fosfora koncentrāciju iekļaušana ezeru ekoloģiskās kvalitātes novērtēšanā. Pozitīvi vērtējami ir arī Latvijas likumdošanā (grozījumi MK noteikumos Nr. 155 “Noteikumi par ūdens lietošanas atļaujām”) ieviestie ezeru ūdens kvalitātes kritēriji augstas un labas kvalitātes raksturošanai. Kaut gan nav īsti saprotams, kāpēc šai gadījumā lietotas fosfātu nevis kopējā fosfora koncentrācijas, jo veģetācijas sezonas laikā lielākā daļa fosfora neorganisko savienojumu ir akumulēta biomasā, tāpēc to koncentrācija ūdenī ir zema.
No situācijas izpratnes līdz situācijas kontrolei
Pozitīvi vērtējamas ir vietējo iedzīvotāju un ezeru apsaimniekotāju aktivitātes ezeru apkārtnes sakopšanā, tomēr ar to nepietiek, lai ezerus saglabātu dzīvus arī tālākā nākotnē. Ezeru eitrofikācijas tempu samazināšanai svarīga ir fosfora koncentrāciju normēšana visu komunālo un rūpniecisko notekūdeņu izplūdē un tā ienesē no lauksaimnieciski izmantojamām zemēm. Beznoteces ezerus, kas sevišķi jutīgi pret piesārņojumu, degradē neorganizēta rekreācija. MK noteikumu Nr. 155 6. pielikumā komunālajiem un gandrīz visu pārtikas ražotņu notekūdeņiem ir noteiktas dažu biogēnu, t. sk. kopējā fosfora, koncentrāciju limiti izplūdē. Cits jautājums, cik strikti šie noteikumi tiek ievēroti un cik efektīvi tiek kontrolēti. Otra problēma – kur šie notekūdeņi ieplūst (upēm lielākā vai mazākā mērā piemīt pašattīrīšanās spēja, bet ezeros notiek biogēnu akumulēšanās). Normējot un kontrolējot izplūdes, un pats galvenais, apzinoties piesārņojuma izraisītos draudus degradēt ekosistēmu, arī atjaunošanas pasākumi (dūņu un sapropeļa izsūknēšana, niedru izpļaušana un citi mazāk globāli pasākumi) neizvērtīsies par cīņu ar sekām, bet dos ilglaicīgu efektu. Pašreizējā situācijā svarīgi ir radīt situācijas izpratni gan potenciālajiem, gan esošajiem lēmumu pieņēmējiem, kas arī ir viens no šī ezeru portāla mērķiem.
Pievienot komentārus: