Ungura ezers - atpūtas vieta vai rezervāts?

Ungura ezers, kas atrodas Cēsu rajona Raiskuma pagastā, visiem labi pazīstams kā ainaviski pievilcīga un plaši izmantota atpūtas vieta. Tajā pašā laikā Ungura ezers ir Latvijā unikāla un līdz šim cilvēku darbības ietekmi labi izturējusi ekosistēma, ko raksturo zems barības vielu saturs ezera ūdenī un Eiropas nozīmes reto un aizsargājamo augu sugu - ezereņu Isoëtes, Dortmana lobēlijas Lobelia dortmanae, vienzieda krastenes Littorela uniflora atradnes. Sakarā ar cilvēka saimnieciskās darbības izraisīto ezeru bagātināšanos ar slāpekļa un fosfora savienojumiem un tai sekojošo aizaugšanu, šāda veida ezeri kļuvuši par retumu gan Latvijā, gan visā Eiropā un ir iekļauti Eiropas Savienības aizsargājamo biotopu skaitā.

1998. - 1999. gados veiktajos pētījumos Ungura ezerā konstatētas ļoti plašas un vitālas Latvijas aizsargājamo augu sugu sarakstā iekļauto augu audzes. Visā Ungura ezera smilšainajā un akmeņainajā piekrastē 0,3 - 1,5 m dziļumā dominē gludsporu ezerenes Isoëtes lacustris L. (Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorija) audzes, samērā bieži sastopama Dortmana lobēlija Lobelia dortmanae L. (1. kat.), vietām - vienzieda krastene Littorela uniflora (L.) Aschers. (2. kat.) un peldošais donis Juncus bulbosus L. var. fluitans (3. kat.). Zemūdens augājs, smilšainā un akmeņainā piekraste un mežiem apaugušie ezera krasti veido savdabīgu retu biotopu kompleksu (1. attēls. Ungura ezera ziemeļu daļa.). 

Šo biotopu pastāvēšanu vispirms jau apdraud tieša iznīcināšana izbradājot vai pārveidojot krastmalu - ezerenes un citi aizsargājamie augi nav konstatēti labiekārtotajās un stihiski izveidojušajās peldvietās, dabīgo augāju atpūtas vietu teritorijā nomaina zālāji un grantēti celiņi.

Ungura ezera ekosistēmu apdraud arī bagātināšanās ar augu barības vielām - slāpekļa un fosfora savienojumiem, kas ezerā ieplūst no lauksaimniecības zemēm, notekūdeņiem, atpūtnieku izmantotās piekrastes un ko ezerā atstāj paši atpūtnieki. Tas izraisa ezera aizaugšanu un reto augu sugu izzušanu, aļģu savairošanos un ūdens ziedēšanu un vispārēju ūdens kvalitātes pasliktināšanos. Arī 1998. gada veikto pētījumu rezultāti - kopējā slāpekļa un fosfora koncentrācijas, fitoplanktona un zooplanktona sugu sastāvs, kā arī niedru un abinieku sūreņu audzes liecina par eitrofikācijas procesu Ungura ezerā. Mazā notece un līdz ar to lēnā ūdens apmaiņa ezerā sevišķi pastiprina Ungura jutību pret piesārņojumu.

Kritiska Ungura ezeram var kļūt kūdras ieguves dēļ veiktā humusvielām bagāto purva ūdeņu iepludināšana, kas samazina ezera ūdens dzidrību, veicina dūņu uzkrāšanos un ezera pārpurvošanos.

Jautājums par Unguru ezera turpmāko likteni sevišķi aktuāls kļūst pašreizējā situācijā, kad nepieciešams atrast saprātīgu izlīgumu starp plaukstošā tūrisma biznesa un dabas aizsardzības interesēm. Šķiet, ka vienīgi atbalstot tūrisma un atpūtas tradīcijas, Ungura ezers ir iekļauts Gaujas nacionālā parka ainavu aizsardzības, nevis dabas lieguma vai rezervāta zonā. Jau sen darbojas kempings “Ungurs”, bet kopš 1999. gada ar Gaujas nacionālā parka un Valmieras reģionālās vides pārvaldes piekrišanu top jauna atpūtas vieta “Ezermalas” (2. attēls. Pārveidotā ezera apkārtne pie jaunā kempinga "Ezermalas" (2000.g. augusts).) Unguru ezera 300 m aizsargjoslā. Arī ezeram piegulošo zemju īpašnieki vēlas iegūt savu labumu no tūrisma biznesa.

Lai jaunu atpūtas vietu veidošanās un citas saimnieciskās aktivitātes neradītu draudus ezera ekosistēmas pastāvēšanai, vienīgā iespēja ir izstrādāt zinātniski pamatotu un zemju īpašnieku un pagasta pašvaldības atzītu aizsardzības un apsaimniekošanas plānu, kas nodrošinātu reto biotopu saglabāšanu, noteiktu atpūtas vietu maksimāli pieļaujamo noslogojumu, risinātu purva ūdeņu ieplūdes problēmu.

Pagaidām “Ungura jautājums” paliek atklāts: nav līdzekļu un nav ezera aizsardzības un apsaimniekošanas plāna, ir daži līgumi, lēmumi un džentelmeniska vienošanās, ka viss būs labi ... Būtu skumji, ja Gaujas nacionālā parka teritorijā pārmērīgas izmantošanas dēļ aizietu bojā ezers, kam patiesībā pienākas rezervāta režīms.