Publiskie ūdeņi vai publiskās tualetes?

Drīz atkal būs vasara. Beidzot. Un arī ezeru piesārņošanas sezona. Diemžēl

 Īstā rosība pie ūdeņiem sākas tad, kad vasaras karstums izdzen cilvēkus no dzīvokļiem un ielām. Nu tautieši un cittautieši vienoti seglo savus tērauda kumeļus un brauc. Brauc uz turieni, kur ūdens tīrāks un siltāks, zāle zaļāka un debesis, protams, zilākas. Izvēršanās iespējas ir plašas. Bezgaumīga izvēle ir ezeri rezervātos un liegumos, taču skumjākais gadījums ir beznoteces ezeri. Paskaidroju: nelielā daļā ezeru ūdens gan pienāk, bet prom neaiztek (tikai ar iztvaikošanu). Saprotams, ka viss piesārņojums paliek uz vietas. Līdzīgi kā aizdambētā klozetā. Pierīgas zonas beznoteces ezeri ir izvietoti skrajos priežu silos, krasti maz aizauguši krūmiem, un protams, ne pie viena nav nevienas pašas tualetes. Bet atpūtnieku skaits nelielam ezeram turas ap diviem simtiem  dienā, un dabiskās vajadzības ir visiem.

 Mūsu līdzcilvēki pamazām sāk saprast, ka nedrīkst ezeru piesārņot ar neattīrītiem notekūdeņiem. Bet peldēties jau drīkst... Taču peldbikses ar attīrīšanas iekārtām vēl nav izgudrotas.

 Pašlaik likums nosaka, ka apsaimniekotājam ir jāpielaiž jebkuru pie publiskajiem ūdeņiem.

Ceļu satiksmes kārtību reglamentē satiksmes noteikumi. Makšķerēšanas kārtību nosaka Zvejniecības likums. Diemžēl atpūtnieku rīcību pie ūdeņiem nereglamentē nekas, izņemot veselo saprātu. Un tā pazīmes vairumā gadījumu nav manāmas. Atšķirībā no ezeru apsaimniekotājiem, kam ir gan tiesības, gan pienākumi, ezeru lietotājiem ir tikai tiesības. Tad nu mašīnas tiek piebrauktas pie paša ūdens, karstā laikā tiek kurināti ugunskuri, baltajās izzūdošo lobēliju audzēs tiek spēlēta bumba un braukts ar džipiem. Tiek cirsti koki un mazgāti auto. Tiek ēsts, dzerts un čurāts. Ūdenī, protams.

 Rezultātā dažos gadu desmitos lielākā daļa skaisto, tīro beznoteces ezeru ir aizauguši, un tie rekreācijai vairs neder. Netīrs, “ziedošs” ūdens, aizauguši, pārpurvojušies krasti... Buļļezers, Ataru ezers, Kadagas ezers, Bābelīte... Tagad kārta atlikušajiem – Ummim, Mazuikas ezeram, Sudrabezeram, Garezeriem. Negatīvais efekts jau ir redzams. Ja beznoteces ezerā ar platību ap 20 ha nonāk virs 100 l urīna diennaktī, gala rezultāts būs ātri. Apmēram 15 gadu laikā puslīdz tīru ezeru vairs nebūs. Kur brauks tad?

 Lai bijušo “komunisma cēlāju” nākamā paaudze varētu ieraudzīt tīru, skaistu ezeru, ir jāmainās sabiedrības attieksmei. Beznoteces ezeru lietošanas kārtībai jābūt tādai pašai kā peldbaseiniem. Duša, tualete, un tikai tad ūdens. Pagaidām utopija. Tādēļ reālā alternatīva pašreizējai anarhijai ir veikt stingrus pasākumus ar apsaimniekotāju un likumdevēju spēkiem. Lai nezaudētu visa sabiedrība, nepieciešams ierobežot tās atsevišķo indivīdu rīcību. Vēlams, ar likumīgiem līdzekļiem. (Sašautas riepas un no zooloģiskā dārza uz peldsezonu izīrēts aligators jau būtu galējības). Vajadzīgs normāls likums, kas nosaka aizsargājamo ūdeņu izmantošanas kārtību rekreācijai, un reālas soda sankcijas neievērotājiem – gan amata, gan privātpersonām. Nepieciešama arī sabiedrības audzināšana un izglītošana. Bet līdz visai šai tālajai, skaistajai nākotnei – jāatceras: ezers nav tualete. Citādi beznoteces ezeriem nākotnes nebūs.