Ūdeņu politikas smagā piezemēšanās

Ūdeņu piesārņojums ir divu veidu:
1.piesārņojums ar indīgiem savienojumiem (piem., smagie metāli, pesticīdi), kuri ir bīstami ūdens un ūdens produktu lietotāju veselībai. Izpausmes veidi - lietotāju veselības traucējumi ( hroniska saindēšanās). Senākais piemērs ir svina caurules senās Romas ūdensapgādē, jaunāks - DDT vispasaules izplatība. Piesārņojuma cēloņi ir rūpniecība un intensīvā laukkopība, avoti - rūpniecības notekūdeņi un laukkopības noteces.

2.piesārņojums ar augu barības vielām (fosforu un slāpekli, sauktiem arī par biogēniem), kuras kaitē pašām ūdens ekosistēmām, pārmērīgi palielinot fitoplanktona un ūdensaugu augšanu. Rezultātā ūdenstilpes pārklāj aļģu kārta, dziļumā izzūd skābeklis, aizaug piekraste. Procesu sauc par ūdenstilpju eitrofikāciju. Ietekme ir lielāka uz ezeriem un jūru, mazāka - uz upēm. Piesārņojuma cēloņi ir cilvēku un dzīvnieku metabolisma produkti (latviski tos sauc īsāk), veļas pulveri un lauku mēslošana, avoti - sadzīves notekūdeņi un laukkopības noteces.

Latvijas ūdeņu galvenā problēma ir fosfors no sadzīves notekūdeņiem.
Fosfora emisijas Latvijas ūdeņos pieaug, un rezultātā ūdensobjektu, it sevišķi ezeru, stāvoklis pasliktinās. Fosfora emisiju pieaugumam ir 3 cēloņi:

1. automātisko veļas mašīnu ieviešana Latvijā - kā rezultātā būtiski pieaudzis veļas pulveru patēriņš

2. kanalizācijas tīklu paplašināšana - kā rezultātā izplūdes no arvien lielāka tualešu un veļasmašīnu skaita nonāk ūdeņos

3. notekūdeņu bioloģiskās attīrīšanas iekārtu nespēja uztvert fosforu (aiztur tikai ~5% ).

Problēma ar fosfora emisijām Latvijā ir vispārzināma - tā publicēta jau 1998. un 2001.gadu Latvijas vides pārskatos.

Rezultāti nav ilgi jāgaida - LVĢMA 2007.gada Latvijas virszemes ūdeņu kvalitātes pārskatā lasāms: “Labai un augstai ekoloģiskai kvalitātei, kas ir sasniedzamais ES Ūdens struktūrdirektīvas mērķis 2015.gadā, atbilst 38 % no 2007.gadā monitorētajiem ūdensobjektiem. Šis skaitlis ir mazāks kā 2006.gadā (40 %), 2005.gadā (48 %) un 2004.gadā (43 %)”, “tikai 26 % ezeru atbilst kvalitātes prasībām”. Paredzams, ka 2015.gadā laba kvalitāte būs apmēram 30% ūdensobjektu. Lai sasniegtu Ūdens struktūrdirektīvas mērķi, Latvijā būtiski jāsamazina ūdeņu, visvairāk ezeru, piesārņojumu ar fosforu. Biogēnu noplūžu samazināšanas metodes ir vispārzināmas - ne jau Latvija pirmā saskaras ar eitrofikāciju: 1. Atteikšanās no fosforu saturošiem mazgāšanas līdzekļiem (attīstītajās valstīs darīts, sākot ar septiņdesmitajiem gadiem, Vācijā un Austrijā pašreizējais rezultāts 98%, Čehijā un Slovēnijā virs 50% ). 2. Pāreja uz fosforu uztverošām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām - pāreja Rietumieropā lēni tuvojas noslēgumam. 3. Notekūdeņu novirzīšana no ezeriem uz upēm vai jūru (Rietumeiropā paveikts pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados).

Kas tiek darīts? Varat vienu reizi minēt -
- kurā valstī nonāk vecie, fosforu saturošie veļas pulveri (noteikti uzminējāt - Latvijā)

- kur uzstāda veco, fosforu neuztverošo notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģiju atlikumus (arī nav grūti uzminēt - Latvijā, protams)

- no cik ezeriem Latvijā ir novirzīti notekūdeņi (droši vien neuzminējāt – dažos - piem., Alūksnes un Vilkmuižas).
Tātad - līdz šim ūdeņu stāvokļa uzlabošanā panākts nav praktiski nekas. Ir iztērēta liela nauda kanalizācijas tīklu attīstībā un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecībā. Diemžēl tas darīts, par vides stāvokļa uzlabošanu nedomājot. Pamatmērķis ir bijis līdzekļu apgūšana. Tāpēc vienīgais efekts ir Latvijā tik parastais - naudas vairs nav, efekts nav un nebūs. Vides ministrija ir izstrādājusi Vides politikas pamatnostādnes, kurām teorētiski vajadzētu konstatēt esošo stāvokli, un noteikt mērķus un virzienus, kā esošo slikto situāciju padarīt pietiekami labu. Diemžēl jau situācijas raksturojums ir tālu objektīvas izvērtēšanas, dominē darītā slavināšana un problēmu attaisnošana. Vides politikas pamatnostādnēs 2.1.4.1., 2.1.1.3. rakstīts 1. Visnozīmīgākie panākumi vides jomā ir notekūdeņu attīrīšanas sektorā un labas prakses ieviešana lauksaimniecībā, izbūvējot mēslu krātuves un ierobežojot mēslošanas līdzekļu pielietošanu. 2. Rīgā uz 2008.gada 31.decembri netiks nenodrošinātas direktīvas prasībām atbilstoša notekūdeņu attīrīšana, jo ir paredzams, ka tiks pārsniegtas pieļaujamās slāpekļa (N) un fosfora (P) koncentrācijas attīrītajos notekūdeņos to izlaides vietā. 3. Tanī pat laikā fosfora koncentrācijas [līcī] ir turpinājušas pieaugt. Atsevišķie teikumi puslīdz atbilst patiesībai, taču tie netiek analizēti kopsakarībā.
Raksturojumu īsumā interpretēšu:

1. Notekūdeņu attīrīšanas sektorā iztērēta vislielākā nauda.

2. Tomēr pat valsts lielākajā attīrīšanas sistēmā (Rīgā) prasības netiek izpildītas.

3. Fosfora koncentrācijas līcī pieaug.

Vēl sliktāk ir ar problēmu apzināšanu. Klimata pārmaiņas, lauksaimniecības ietekme, pārrobežu piesārņojums, nepietiekams finansējums, zems kanalizācijas sistēmu nodrošinājuma līmenis, dūņu apstrādes iekārtu trūkums, normatīvo aktu nepilnības, nepietiekamu monitorings, nepietiekamu zinātnes atzinumu izmantošana, plūdu risku integrēšana. Problēmas ir sameklētas pārāk daudzas, un pārāk vājā sakarībā ar ūdeņu stāvokli. Daļa ir pārāk globālas, lai tiktu atrisinātas ar Latvijā pieejamiem resursiem - piemēram, klimata pārmaiņas. Daļa bija jāatrisina pašai Vides ministrijai - sūdzēšanās par normatīvo aktu nepilnībām no ministrijas - praktiski vienīgā vides normatīvo aktu ražotāja puses - izklausās nenopietni (ja tā nav slēpta paškritika). Nepietiekams monitorings - arī savādi, Vides ministrija ir atbildīga par monitoringa organizēšanu, tātad Vides ministrijai jānodrošina optimālu monitoringa struktūru. Par nepietiekamu zinātnes atzinumu izmantošanu gan diemžēl ir pilna taisnība.

Un pavisam slikti ir ar ieplānoto darāmo. Vides ministrija situācijā, kad skaidri paredzama direktīvas mērķu neizpilde, iesaka darīt praktiski pašu, ko līdz šim - izstrādāt upju baseinu apsaimniekošanas plānus, iesaistīt sabiedrību plānu apspriešanā, transponēt direktīvas, izstrādāt stratēģijas, pilnveidot monitoringa programmas, apzināt un sanēt piesārņotās vietas, veicināt ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšanu plānojumos, veicināt starptautisko sadarbību, veicināt labas laiuksaimniecības prakses ievērošanu, īstenot pasākumus īpaši jūtīgajās teritorijās, veicināt pamesto dziļurbumu tamponēšanu, pilnveidot normatīvos aktus, attīstīt vides institūciju kapacitāti. Nav redzama ne kļūdu apzināšanās, ne līdzšinējās pieejas izmaiņas. Īsumā interpretēšu paredzētās darbības: Turpināt neefektīvo darbošanos. Joprojām tērēt milzu naudu, pozitīvu rezultātu faktiski neieplānojot.

Un tagad galvenais - VIDM prioritāte VPP Ūdeņu sadaļā.
Vides politikas pamatnostādnes [2.1.4.]: “pārejas periodā noteikto uzdevumu izpilde tiks stingri kontrolēta, tāpēc svarīgi, lai Vides politikas pamatnostādnēs šis jautājums tiktu apskatīts tā, lai to varētu izmantot diskusijās ar Eiropas Komisiju.”. Neparasti godīgi pateikts - Vides ministrijas prioritāte ir atskaitīšanās EK, nevis ūdeņu aizsardzība. Tā tas ir bijis vismaz 10 gadus, tāpēc garais vispārīgo un neefektīvo rīcību saraksts neizbrīna. Izbrīnu rada kas cits - kā mēs tādu politiku paciešam tik ilgi?

ES finansējuma dalīšana ūdenssaimniecībā, joprojām neinteresējoties ne par lietderīgumu, ne efektivitāti, gan vēl turpinās. Bet jau nākošgad jābūt rezultātam, kura acīmredzami nav. Ar 01.01.2009 struktūrfondu naudas lietus nāks kopā ar soda naudu zibens spērieniem.

Tā kā nelietderīgi izmantotā nauda tālu pārsniedz trīs miljonus, vainīgie noteikti netiks atrasti. Un ne jau vainīgo sodīšana palīdzēs Latvijas ūdeņiem. Latvijas ūdeņiem palīdzēt var tikai esošās politikas izmaiņas. Kardināli jāmaina vides politikas pamatnostādnes. Kas iespējams, pamatnostādņu izstrādātāju un realizētāju personālsastāvu nomainot ar ūdeņus problēmas pārzinošiem un strādāt gribošiem darbiniekiem.

Jānis Sprūds