Ezeru izcelšanās – sūnu purvu ezeri

Ezeru izcelšanās – sūnu purvu ezeri

Kopējā ezeru sarakstā tie netiek iekļauti, lai gan arī šie ir dabiski, īpatnējā veidā radušies ezeri. Mūsu valstī sūnu purvu ezeru uzskaite nav veikta, bet Igaunijā to ir apmēram 20’000.
Ezeri sūnu purvos sāk veidoties zināmā to attīstības pakāpē un tikai tad, kad purva augstums ir krietni pārsniedzis apkārtējo nepārpurvoto zemju līmeni. Tā kā kūdras nogulumu slānis atrodas augstāk par gruntsūdeņu pacelšanās augstumu, tad purvs barojas lielākoties tikai ar atmosfēras nokrišņiem. Kā zināms, mūsu klimatā nokrišņu daudzums un biežums ir ļoti nepastāvīgs lielums. Lai šādos apstākļos nodrošinātu purva pastāvēšanu un pat augšanu, vēsturiskās attīstības gaitā ir izveidojusies diezgan sarežģīta ūdens uzkrāšanas un novadīšanas sistēma, jo purva attīstībai kaitē kā pārmērīgs mitrums, tā arī mitruma trūkums. Par purvu uzbūvi un vēsturisko attīstību ir uzkrājies pamatīgs zinātniskais materiāls, kas ļauj secināt, ka dažādās purva attīstības stadijās starp augāja un atklāto ūdeņu (purva ezeru, ezeriņu un lāmu) aizņemtām platībām pastāv stingri noteiktas attiecības. Šīs attiecības ir atkarīgas no mitruma un ūdens noteces apstākļiem. Purvam augot, mainās tā reljefs un atkarībā no tā arī mitruma apstākļi. Izrādās, ka pārmitros apstākļos viens no visizdevīgākajiem purva pašsaglabāšanās veidiem ir noteiktā virzienā vērsta reljefa paaugstinājumu un pazeminājumu jeb vaļņu un lāmu vai vaļņu un ezeriņu sistēmas izveidošana. Šādi tiek gan regulēta lielā ūdens notece un purva barošanās, gan radīti apstākļi daudzveidīgas augu sabiedrības attīstībai. Līdz ar to attīstība uz kādu laiku ir līdzsvarojusies, un purvs turpina pastāvēt kā vienīgā vieta uz Zemes, kurā vērtīgas organiskās vielas uzkrājas tieši virszemē.

Neliels purva ezeriņš civilizācijas mazskartajā purvainajā teritorijā uz ziemeļaustrumiem no Jaunciema (Garkalnes pag.). Foto: V.Līcīte

Tipisks purva ezeriņš Sāres purvā netālu no Lēdurgas. Foto: I.Vilka

Parasti tiklab vaļņi, kā arī lāmas un ezeriņi ir izstiepti garenvirzienā un izvietojušies perpendikulāri slīpajām purva nogāzēm, pa kurām no virsotnes noplūst ir virsūdeņi, ir filtrācijas ūdeņi. Šo reljefa pozitīvo un negatīvo formu virziens sakrīt ar purva virsmas horizontālēm, t.i., nosacītām līnijām, kas savieno vienādā augstumā esošus punktus. Mainoties noteces apjomam un virzienam, likumsakarīgi mainās arī attiecīgās vietas reljefa veidojumi. Ļoti bieži purva vai patstāvīgās purva daļas virsotnē atrodas viens liels ezers vai arī lielāku ezeru kopa, ap kuru lokveidā grupējas vaļņi un lāmas vai vaļņi un ezeriņi.

Viens no Sudas (Zviedru) purva ezeriem. Foto: I.Vilka

Tolkāja ezers Latvijas lielākajā - Teiču purvā. Foto: I.Vilka

Sūnu purvu ezeriem ir stāvi, kūdraini krasti un līdzens, kūdrains dibens. Ezeru lielākais dziļums ir ap 4-5 m, lai gan vairumā gadījumu tas nesasniedz divus metrus. Platība šiem ezeriem ir ļoti dažāda, pat vairāku simtu kvadrātmetru lielumā.
Iesākumā ir bijis tikai pazeminājums purva virsmā, kas radies dažādu apstākļu ietekmē, nevienmērīgi krājoties kūdras nogulumiem. Vai nu klimatam kļūstot mitrākam, vai palielinoties notecei purva augšanas gaitā, šajā pazeminājumā uzkrājās ūdens. Izveidojās lāma ar atsevišķiem ciņiem. Pašā lāmā no pārmērīga mitruma augājs iznīka, bet visapkārt purvs turpināja augt biezumā (apm. 0.3 - 1 mm gadā atkarībā no klimata) un cēlās arvien uz augšu. Tā lāmai auga aizvien augstāki krasti, kamēr pati lāma sasniedza jau īsta ezera dziļumu. Ar laiku sarežģītas ūdens kustības un iedarbības ietekmē no vairākiem mazākiem ezeriņiem izveidojās viens liels ezers. Četrus piecus metrus dziļie purvu ezeri sākuši veidoties apmēram pirms 5800 – 6500 gadiem, bet līdz 2 m dziļie ezeri – “tikai” pirms 1300 – 1700 gadiem. Pēc igauņu zinātnieku vērojumiem, mūsdienās vairums sūnu purvu ezeru paātrināti aizaug, un tikai pavisam nedaudzos purvos notiek pretājais – no lāmām pamazām veidojas ezeri.
Purvu ezeru kopām ir nepārvērtējama nozīme kā tīra saldūdens krātuvēm, no kurām aizvien papildinās upes un gruntsūdeņi. Ja vien purvs netiek izmantots notekūdeņu novadīšanai vai citādi piesārņots, tad purvu ezeriņu ūdens ir tīrs no jebkādiem ķīmiskiem piemaisījumiem, kurus satur atmosfēras nokrišņi – lietus un sniegs. Pirms savākšanās vienkopus, ezeriņos, nokrišņu ūdens izfiltrējas caur purva augāju un attīrās.
Ļoti raksturīgas ezeru kopas redzamas Lielajā Ķemeru tīrelī, Sudas purvā (GNP teritorijā) un vairākos citos sūnu purvos.

M.Leinerte "Ezeri deg!" 1988