Ezeru izcelšanās – atteku ezeri un vecupes

Ezeru izcelšanās – atteku ezeri un vecupes

Kā vecupes, tā bijušās upju attekas arī ir pieskaitāmas pie dabiskas izcelsmes ezeriem. Tie ir savdabīgi, nelieli un sekli, gareni vai lokveida ezeriņi upju palienēs. [Par palieni sauc plakano upes ielejas dibenu, kurš palu laikā applūst.]

Benču atteka pie Cēsīm - viena no Gaujas vecupēm. Foto: L.Salmiņa

Upju gultnes nemitīgi attīstās un mainās. Visuzskatāmāk tas atklājas vietās, kur upe met līkumus. Ūdens plūsma stiprāk izgrauž ieliektos krastus un sanešu materiālu vairāk izgulsnē izliekto krastu pusē, tā ka ar laiku izveidojas gandrīz cilpveida līkums. Attālumam starp cilpas galiem samazinoties, pienāk brīdis, parasti palu laikā, kad upe izrauj sev taisnāku ceļu un līkumu vairs neizmanto. Atstātā līkuma gali pamazām piesērē ar sanešiem, apaug, un izveidojas patstāvīga ūdenstilpe – vecupe. Sevišķi daudz vecupju ir Gaujas ielejā.

Gaujas vecupe pie Cēsīm, netālu no Benču attekas. Parastā elša Stratoites aloides augu sabiedrība. Foto: L.Salmiņa

Attekas veidojas galvenokārt upju lejtecēs. Upei kļūstot platākai, vienotā ūdens straume sadalās vairākās straumēs, kuras izraisa sarežģītu ūdens masu un sanešu riņķošanu. Sanešu materiāliem uzkrājoties noteiktās vietās, ar laiku izveidojas viena vai vairākas salas, kas upes gultni sadala attekās. Turpmākā gultnes attīstības gaitā kāda no attekām nodalās un pārvēršas par atteku ezeru. Tādi ir atrodami Daugavas lejtecē.

Viena no Gaujas vecupēm pie Cēsīm. Upes kosas Equisetum fluviatile augu sabiedrība. Foto: L.Salmiņa

Gaujas vecupe Gaujas nacionālā parka Nurmižu rezervātā. Slaidā grīšļa Carex acuta augu sabiedrība. Foto: L.Salmiņa

Gan vecupēs, gan atteku ezeros drīz vien ieviešas stāvošiem ūdeņiem raksturīgi augi un dzīvnieki. Tomēr šādu ezeru mūžs ir samērā īss un tie ātri pārpurvojas.

M.Leinerte "Ezeri deg!" 1988