Ezeri pie Pagrabkalniem

Aizkraukles rajons, Daudzeses pagasts

Netālu no Jaunjelgavas, Taurkalnes mežā, atrodas Pagrabu kalni. Agrāk tur atradusies pilsēta. Ar laiku šī pilsēta nogrimuse, un tās vietā radušies kalni. Kalniem apkārt atradušies ezeri. Dienvidū viņos varējis redzēt baznīcu torņus, varējis dzirdēt arī zvanam. Tagad šie ezeri esot aizauguši, un to vietā atrodoties purvi.

LFK 861, 53; pier. A.Zikmane Jaunjelgavā, 1929.

Ancelāne, 1988, 63.

Vecais ezers pie Putrēniem

Aizkraukles rajons, Daudzeses pagasts

Nostāsts par Veco ezeru

Pie Putrēnu mājām atrodas tagad tāda kā veca upes gultne. Stāsta, ka agrāk tur esot atradies ezers un no tā iztecējusi upe, bet tagad tas esot izsusējis. Ir arī par to uzglabājies nostāsts. Kādreiz mans vecais tēvs, kad vēl bijis mazs, gājis ar savu tēvu uz muižu. Tikuši pret to vietu, sācis stipri līt lietus, un ūdens jau smēlies viņiem pastalās. Laimīgi tikuši pāri un aizgājuši uz muižu. Atpakaļ nākot, redzējuši, ka tur viļņojis ezers un maza skaista upīte tecējusi. Tālāk par šo ezeru nezina stāstīt. Tagad tur ezera nav, tikai ir tāds liels iedobums. To vietu tagad sauc par Veco ezeru.

LFK 861, 1779. Brencis Bomanis, 91 g.v., Jēkabpils Daudzeses „Labrenčos”; pier. Augusts Ozoliņš, 1939.

Ezeriņš, Pilspurvs pie Sērenes pilskalna

Aizkraukles rajons, Sērenes pagasts

Pretīm Sērenes kapiem atrodās kāds kalns, kuru sauc par Pilskalnu. Priekš kādiem vairāk simts gadiem uz šī kalna bijusi pils. Pilī dzīvojis ķēniņš ar savu skaisto meitu. Bijis auksts ziemas vakars. Vējš aurojis ap pils mūriem, sadzīdams lielus sniega vaļņus. Lielā negaisa dēļ divi ceļinieki bijuši nomaldījušies no ceļa. Viens no šiem ceļiniekiem bijis diezgan vecs, otrs – jauns un skaists. Abi gājuši pie pilsvārtiem un lūguši naktsmājas. Ķēniņa meita atdarījusi logu un paskaidrojusi, ka pilī sveišinieki netiekot uzņemti. Vecais ceļinieks šo pili nolādējis. Tā nogrimusi. Tanī vietā palicis ļoti dziļš ezeriņš. Ezeriņa vidū varējis redzēt pils torni. Tagad šis ezeriņš ir aizaudzis, tikai pašā vidū var redzēt lielu akmeni. Ja kāds pils vārdu uzminēšot, tad tā atkal uzcelšoties. Līdz šim tas nevienam vēl nav izdevies, jo pilij esot tāds noslēpumains noslēpums.

LFK 861, 5. Līze Liepa Jaunjelgavā; pier. Erna Zemule, 1929.

Ancelāne, 1988, 78.

Netālu no Jaunjelgavas atrodās četri nelieli uzkalniņi, kurus sauc par Pilskalniem. Uz viena no šiem senos laikos bijusi pils. Šinī pilī dzīvojis kāds ļoti skops bajārs. Viņš esot bijis ļoti mantkārīgs un tādēļ noslēdzis ar Velnu līgumu. Velns tam apsolījis piegādāt katru gadu trīs maisus zelta, bet par to sīkstulim vajadzējis vēlāk nākt uz elli kalpot. Kad atnācis noteiktais laiks un sīkstulim vajadzējis iet uz elli, to sagrābušas lielas bailes. Piebēris kabatas ar zeltu, bajārs meties bēgt. Bet Velns negribējis savu upuri laist projām un tādēļ dzinies pakaļ. Lai aizkavētu sīkstuli bēgšanā, tas paķēris lielu akmeni un aizmetis to bēgošam priekšā. Tanī vietā, kur akmens nokritis, izcēlusies dziļa bedre. Bedre tūlīt piepildījusies ar ūdeni. Sīkstulis neieskatījies un viņā iekritis. Mēģinājis gan izpeldēt, bet kabatās iebērtais zelts to novilcis dibenā. Tanī brīdī arī pils nogrimusi. Uz pilskalna vēl tagad var atrast to vietu, kur viņa bijusi. Viss kalns ir apaudzis ar bieziem krūmiem, bet vidū klajš neliels laukumiņš liecina par seno notikumu.

LFK 861, 87; pier. K.Pūciņš, 1929.

Netāl no Jaunjelgavas, Sērenes pagastā, Rasumu māju robežās, atrodas Pilskalns. Atminos vectēva nostāstu, kā šis kalns savu vārdu dabūjis.

Senāk viss kalns bijis apaudzis ar lieliem lapu un skuju kokiem. Tagad koki nocirsti, caur ko kalns daudz zaudējis no sava krāšņuma. Senāk kalna virsotnē starp slaidajiem kokiem pacēlusies stalta pils. Pār pili valdījis kāds virsaitis, kurš ļoti mīlējis izpriecas. Dievam tas nepaticis, un tādēļ viņš nolēmis pili nogremdēt. Kādreiz atkal virsaitis saaicinājis viesus un izrīkojis dzīres. Bijuši arī vairāki muzikanti, kuriem bijis jāspēlē bez pārtraukuma. Visi ēduši, dzēruši un līksmojušies. Arvienu spēcīgāks tapis prieks. Miestiņa kausi gājuši no rokas rokā, un viesi viens otram vēlējuši augstas laimes. Tad piepeši nozibējis zibens, bijis liels pērkona grāviens, un lietus sācis kā ar spaiņiem gāzt. Viesi tam visam nekādu vērību nepiegriezuši un līksmojušies tālāk. Pēc trešā pērkona grāviena pils nogrimusi zemē ar visiem viesiem. Kalna piekājē ir liela bedre, kuru, kā stāsta, esot izsitusi pils grimstot.

Vēl tagad, ja vasarā esot kluss pusdienas laiks, varot dzirdēt mūzikas skaņas. Ja kāds cilvēks uzminēšot, kādu dziesmu muzikanti spēlē, tad pils celšoties augšā.

Vienā pusē kalnam ir purvs, kuru sauc par Pilspurvu. Senāk šā purva vietā esot bijuse skaista ieleja, kurā auguši dažādi koki. No lielā lietus, kurš esot vēl lijis vairākas dienas pēc pils nogrimšanas, viss ūdens satecējis ielejā, un tā radies purvs.

Augstāk, kalna malā, atrodas avotiņš. Virsaitim bijis daudz naudas, kura līdz ar pili nogrimusi zemē. Jāņu naktī avotiņa dibenā parādoties nauda. Naudu varēšot tik tas iegūt, kas spēšot visus nelabos garus pārvarēt. Tādēļ, ka šinī kalnā nogrimusi pils, viņš esot sākts saukt par Pilskalnu.

LFK 861, 172; pier. E.Pureniņa, 1926.

Ancelāne, 1988, 79.

Par Sērenes Pilskalnu stāsta, ka tur nogrimusi senlatviešu pils. Tur ir purviņš, aug dzērvenes. Tur reiz meitieši gājuši lasīt ogas. Redzējuši kādu senlaiku bruņinieku. Tam zeltītās bruņas mirdzējušas. Gājušas klāt – bruņinieks stāvējis, tad nozudis.

LFK 1955, 14953. Ieva Bērziņa, 83 g.v., Jaunjelgavas „Lejas Gudzēnos”; pier. Jāzeps Rudzītis, 1961.

Nīnītis (Nīnīts, Ninītis)

Jēkabpils rajons, Sēlpils pagasts

Gadu simtiem atpakaļ Sēlpils pag. bijis viens ezers, kas sniedzies no Ilenāniem līdz Strubenčiem un tālāk līdz Aizporāniem, Dekmerēm un Rudzaitiņām. Viņš bijis diezgan liels ezers, bet viņu nekā citādāk nesaukuši, kā tikai par Nīnīti. Tas Nīnītim nepaticis, ka viņu nesaukuši par ezeru, bet tikai par Nīnīti. Vienu reizi bijis bargs laiks, un ezers pacēlies gaisā un gājis projām. Ezeram, paceļoties gaisā, viena neliela lāse nokritusi atpakaļ, ko arī tagad sauc par Nīnīti. Tālāk ezeram pa nelielu gabalu nokritusi otra lāse un izveidojies mazs ezeriņš, ko tagad sauc par Paslavu. Tālāk ejot, atkal pa gabalu nokritusi lielāka lāse, un tagad to sauc par Piksteres ezeru. Vēl tālāk, ezeram pa gaisu ejot, nokritusi neliela lāse, kur izveidojies neliels ezeriņš, ko sauc par Ceplīti. Tur, kur tagad ir Saukas ezers, tur divas meitas velējušās, un viena meita dziedājusi:

„Še meties, ezeriņ,

Še būs Saukas ezeriņš”.

Un, kad meita dziedājusi, to ezers dzirdējis un šņākdams, un krākdams nogāzies lejā, jo viņam tas vārds paticis. To meitu, kura dziedājusi, ierāvis līdz, un tā noslīkusi, bet otra izpeldējusi. Un tagad šo ezeru sauc par Saukas ezeru. No tā laika katru gadu viens cilvēks noslīkstot Saukas ezerā. Lielā Nīnīša vietā ir purvs, tikai neliels ezeriņš vēl palicis, ko vēl šo baltu dienu sauc par Nīnīti.

Mani vectēvi, kad jājuši pieguļā, tad kādreiz sasējuši striķus un galā piesējuši akmeni, gribēdami izmērīt Nīnīša dziļumu, bet nav atraduši dibena. Tagad šis Nīnītis ir pa daļai pāraudzis ar sūnām un ir kā akacis, jo, kad pie viņa grib pieiet, visas sūnas līgojas, un nav pieejams.

LFK 914, 937 - 938. Jānis Skudre, 70 g.v., Jēkabpils Sunākstē; pier. Alfreds Robežs, 1939.

Nīnīts

Pie Sērpils Arbidāniem ir tīrelis. Tīrelī ir staigna vieta, neliels ezeriņš - Nīnīts. Agrāk tur bijis lielāks ezers, tas pacēlies gaisā un aizgājis citur. Kur gājis, tur zivis kritušas.

LFK 1955, 14874. Mārtiņš Jaunmaize, 94 g.v., Jēkabpils Sēlpils „Dutkās”; pier. Jāzeps Rudzītis, 1961.

Ezers Zasas purvā

Jēkabpils rajons, Zasas pagasts

Teika par Zasas purvu

Kur tagad ir Zasas purvs, senāk bijis liels ezers. Tanī ezerā nedrīkstējis neviens ne peldēt, nedz braukt ar laivu. Teika stāsta, ka ezerā esot nogrimusi stalta pils. Ezera malā bijusi veca laiva. Reiz divi bērni, tēvam un mātei nezinot, iekāpuši laivā un braukuši. Kā tikuši tālāk no malas, ūdens sācis griezties, un bērni ar visu laivu nogrimuši. No tā laika, kad bērni bija noslīkuši, uz ezera sācis vēl vairāk spokoties. Katru nakti ap pulksten divpadsmitiem parādījušies divi bērni. Ezers pamazām aizsērējis un pārvērties par purvu. Teika stāsta: ja katru gadu purva akačos noslīkšot divi bērni, tad pēc divdesmit gadiem pacelšoties staltā pils.

LFK 1611, 3831. Anna Vecāre (1884) Jēkabpils Slates „Krievārēs”; pier. I.Vecāre, 1937.

Ezers Dignājas pagastā

Jēkabpils rajons, Dignājas pagasts (?)

Dignājas pagasta ezers

Dignājas pagastā ir kāds ezeriņš, un kādu puskilometriņ no tā mazs priežu mežiņš, ko sauc par Svedeni. Šinī Svedenē kādreiz esot pakāries kāds cilvēks. Arī ezers ir ļoti noslēpumains, daudzi tur ir noslīkuši. Abas vietas atrodas lielceļa malā. Uz šī gabala bieži spokojoties, sevišķi ap pusnakti vai arī dienvidū.

Ezermalā ir pakalniņš, kas ir apaudzis ar krūmājiem, un tur palaikam spīdot noslēpumainas guntiņas un dažādi trokšņi dzirdami.

Tā reizi kāds vientuļš braucējs braucis tā labi vēlu naktī un bijis iesnaudies. Te manot, ka zirgs sprauslodams apstājoties. Šis uzšaujot, bet pieliecies redzot, ka melns kamols veļoties zirgam pa kājām. Arī ratos tāds kā smagums. Tā mocījies visu šo gabalu, līdz ticis līdz ezeram, kur kamols ievēlies iekšā. Citreiz atkal vientuļiem gājējiem atrodoties priekšā melns suns, kas pavadot cilvēku visu šo noslēpumaino ceļa gabalu, bet tad pazūdot. Dažreiz Švedenē ap pus nakti varot redzēt parādoties un pazūdot gaišus tēlus vai arī dzirdēt vaidus un nopūtas.

LFK 1213, 293-5. A.Janušķevičs Jēkabpils Dignājas „Tārpiniekos”, 1930.

Velna acis - Subates ezera vieta

Daugavpils rajons, Subates lauku teritorija (?)

Velna acis

Senāk, kad Dievs pavēlējis visiem ezeriem mainīt savas vietas, tas lielais Subatas ezers (tagadējais Subatas purvs 8 km gaŗumā, kas stiepjas no Gārsenes pagasta līdz pat Subatas pilsētai) arī atstājis savu vietu, pamezdams lielu purvu. Par piemiņu savai aiziešanai ezers atstājis vairākus bezdiben dziļus akačus.

Reiz, glābdamies no pērkoņa, velns iesprucis šinīs akačos. Dzīve te velnam patikusi, un tas pārvērties par milzīgu vēzi.

Kādā dienā dažas ogotājas gājušas ap šo velna akaci. Piepeši no viena akača parādījusies milzīga vēža ķepa un tuvāko ogotāju ierāvusi dzelmē. Pārējās nobijušās un devušās mājās. Lai ievilinātu pie sevis vairāk cilvēku, velns izdomājis visādus stiķus un niķus. Rudeņos viņš akačus pārklājot ar skaitu, dzeltenu sūnu, uz kuŗas augot skaistas dzērvenes. Tiklīdz ogotājas, ogu vilinātas, uzkāpjot uz sūnām, velns tās ievelkot dzelmē. Ļaudis šos akačus sauc par „velna acīm”, kuŗās esot nozudušas daudzas jaunas ogotājas.

LFK 17, 25579; no savas vecāsmātes pier. Austra Akmeņkalne, 1934.

Dievs pavēlējis ezeriem mainīt savas vietas. Subatas ezers arī to darījis, pamezdams lielu purvu ar bezdibens akačiem. Velnam te iepaticies, viņš pārvērties par milzīgu vēzi. Rudeņos viņš ogotājas ievelkot dzelmē. Ļaudis šos akačus sauc par „velna acīm”.

LFK 2012, 601; no sava vectēva pier. S.Kviļūne, norakst. Jēkabpils Novadpētniecības muzejā Mirdza Berzinska, 1975.

Aklezers

Daugavpils rajons, Šēderes pagasts (?)

Stāsts par Aklezeru

Raudas pagastā, netālu no Lietuvas robežas atrodās neliels ezers, ko sauc par Aklezers. Visapkārt ezeram lieli kalni, apauguši kokiem. Ezera malā bijusi ķēniņa pils. Pilī dzīvojuši divi dēli ar savu māti. Tēvs bijis miris, un valdījusi ķēniņiene. Par nelaimi, ķēniņiene bijusi liela burve. Burves valstī valdījis bārgums. Burve savā valdīšanas laikā sakrājusi daudz naudas. Burve palikusi veca. Kādā dienā burve saslimusi, bet nomirt nekādi nevarējusi, kamēr naudu nebij citam atdevusi. Burve mocījās ļoti ilgi, bet, kā nevar, tā nevar nomirt, un naudu citam žēl atdot. Burve, redzēdama, ka nevarēs nomirt, pavēlējusi iejūgt div zirgus karietē un visu naudu salikt. Iesēdusies karietē, pati no kalna laidusi ezerā, bet zirgi negājuši ezerā. Burve pavēlēja zirgiem izdurt acis un tad devās ezerā, kur arī ar visu naudu noslīkusi. Kučieris laimīgi izpeldējis ārā.

Kādā svētdienas pēcpusdienā vecis ezermalā grābis sienu. Darbdienās vecim vajadzējis iet muižā strādāt, un savus laukus apstrādājis nakti un svētdienā. Plkst. 12 noticis brīnums. Ezerā pacēlusies kaste ar naudu. Kastes vāks arī atvēries. Vecītis, gribēdams dabūt naudas, bāzis grābekli iekšā. Tiklīdz grābeklis bij pieduries naudai, smagais vāks ticis aizcirsts ar tādu sparu, ka grābeklim galva tikusi nocirsta. Pēc burves nāves abi dēli valdījuši laimīgi, nevienam nevajadzējis kopt savus laukus naktīs un svētdienās. Naudas kaste vēl tagad svētdienās plkst. 12 parādoties.

Teicis mans vectēvs, kurš pārdzīvojis kungu laikus, dzimis Lietuvā. Vecums apm. 120 gadi, kad nomiris 1927.gadā.

LFK 512, 2466; pier. pēc sava vectēva stāstītā J.Podžuks, 1935.

Ezers Silu mežā pie Burlakovas mājām

Daugavpils raj., Lauceses pagasts (?)

Bezdibens ezers

Lauceses pag. Silu mežā pie Burlakovas mājām atrodas neliels ezers. Senči stāsta, ka tur senāk auga liels ozols. Tam ozolam vidus bija caurs, izpuvis; tanī caurumā dzīvojis Velns. Velnam bija daudz naudas. Velns bija pienesis pilnu ozola caurumu ar zelta naudu. Ozols palika smags un nogrima zemē. Tanī vietā palika neliels ezers, kuram nevar sasniegt dibenu. Viens zvejnieks bija noslīcinājis tīklus. Tīklus meklēdams, uzdūrās ar virvi uz pašas ozola virsotnes. Senči vēro, ka līdz ozola virsotnes pašam pēdējam zariņam divsimt asu, bet ozols astoņdesmit asu augsts un deviņas asis apkārtmērā. Tagad tas ezers apmēram deviņas asis liels, bet dziļumu neviens nevar sasniegt. Kad šie sāk stāstīt par to ozolu, tad daudzi atrodas, kas gribētu to naudu dabūt. Tagad zelts ir dārgs.

LFK 994,10. Kazimirs Prekelis, 90 g.v., Ilūkstes Laucesē; pier. Jāzeps Prekelis, 1930.

Ancelāne, 1991, 222.