Teikas par Asares Kalnezeru, Zuju ezeru, Bubuļu ezeru un Laidiņu ezeru
I. Vītola. Teikas par Augšzemes ezeriem. Grām.: J. Urtāns. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. - Nordik, 2008., 241.-242.lpp.
nosūtīts pirms 16 gadiem
Kalnezers
,Zuju ezers (Zujas ezers, Zūjas ezers, Zujezers)
,Bubuļu ezers
,Laidīņu ezers (Laidienu ezers, Laidiņu ezers)
Jēkabpils rajons, Asares pagasts
Zuju ezera platība - 16 ha; Bubuļu ezera platība - 3 ha, Laidīņu ezera platība - 2,3 ha
Kā Kalnezers un Zujezers cēlušies
Kur tagad atrodas Asares dziļā grava, tur senos laikos bijis liels ezers. Ezerā dzīvojusi valzivs. Valzivs, būdama ezera valdniece, bieži uzpeldējusi virs ūdens līmeņa un uzpūtusi ūdens strūklu vairāk asu augstumā. Pēc valzivs tīkojis milzis, kuŗš dzīvojis tepat tuvējos kalnos. Valzivs, manīdama milža tuvošanos, nogrimusi zem ūdens. Reiz valzivs nemanījusi milža tuvošanos un pacēlusies atkal virs ūdens. Milzis šo gadījumu izmantojis un izšāvis uz valzivi savas bultas. Mirdama valzivs stipri situsi ar asti, no kā ezers sadalījies divās daļās. Viena daļa nokritusi mežā kalnainā apvidū, un to šodien vēl sauc par Kalnezeru. Otrā daļa nokritusi lejā. Kalnā bijušas mājas Zuji, kam dēļ ar otrais nosaukts par Zujezeru. Valzivs aizlaidusies ar Kalnezeru. Par neveiksmēm milzis sadusmojies, iebēris ezerā maisu pelnu, kādēļ šobaltdien ezera ūdens tumšs.
LFK 1028, 1; pier. Roberts Skrupskis, 1930.
Teika par Asares ezeru
Aiz Gārsenes muižas, netālu no Asares atrodās purvainas pļavas, kuŗu vidū ir gŗūti pieejams ezeriņš, jo apkārt viss ļoti staigns. Par šo ezeriņu un pļavām stāsta šādu nostāstu. Reiz sen senos laikos pļavu vietā atradies milzīgs ezers, kuŗā mitusi ļoti liela zivs. Zivs nodarījusi ļoti lielu postu zvejniekiem. Kādā dienā vairāki zvejnieki, saāvušies gaŗos darvotos zābakos, gājuši uz ezeru zivi medīt. Jau par lielu gabalu tie ieraudzījuši virs ūdens milzīgās zivs spuŗas kā būras. Viens no zvejniekiem tūlīt noņēmis no pleciem šauteni, drāzis zivij virsū un nāvīgi to ievainojis. Zivs ar asti devusi tādu triecienu, ka ezers sadalījies četrās daļās, kuŗas uzreiz pacēlušās gaisā un turpat netālu viena no otras nolaidušās. Vecā ezera vietā palikusi tikai purvaina vieta un vidū mazs ezeriņš. Tā izcēlušies tagad vēl redzamie visi pieci ezeriņi. Vienu no jaunajiem ezeriņiem nosaukuši par Kalnezeru, jo tas visaugstākā vietā nolaidies, otru par Laidienu un trešo par Bubuļu ezeru, ap kuŗu vēl tagad spokojoties un baidot cilvēkus. Ceturto par Zuju ezeru nosaukuši, kuŗā ir ļoti rāvains ūdens un melns kā darvā. Pa virsu tam peldot tāda kā tauku kārta, tā esot cēlusies no zvejnieku darvotajiem zābakiem, jo šis ezeriņš esot noslīcinājis visus minētos zvejniekus, kas gājuši uz zivs medībām.
LFK 1602, 2994. Anss Lanosbergs, 78 g.v.; Ciebe Smirģe, 62 g.v., Tukuma Remtē; pier. Alfrēds Kvālis, 1938.
Teika par Asares Kalnezeru
Asares pagastā ir viens skaists ezers, ko sauc par Kalnezeru. Agrāk tur ezera vietā bijusi skaista pils. Bet kādreiz pils nogrimusi ar visiem cilvēkiem, pils vietā palicis tikai mazs ezers. Pie ezera vairāki cilvēki esot redzējuši, ka ap pusnaktīm parādoties trīs jaunekļi, visādi spokojoties un nedodot apkārtējiem iedzīvotājiem mieru.
Tā iedzīvotāji, ilgi nemierā nevarēdami dzīvot, ziņojuši mācītājam. Mācītājs negribējis ticēt, domājis, ka tur cilvēki tāpat esot izrunājuši, bet kad pats visu redzējis, tad arī nosvētījis ezeru. Pēc ezera nosvētīšanas vairs nerādījušies spoki, un arī miers bijis apkārtējiem iedzīvotājiem. Ezera vidū ir maza saliņa ar nelielu paaugstinājumu. No mazā paaugstinājuma ezers ir dabūjis savu nosaukumu Kalnezers.
LFK 1611, 3393. Minna Rozīte (1882) Jēkabpils Slates „Grantskalnā”; pier. Anna Pudāne, 1939.
Teika par Asares ezeru
Senos laikos bijis milzīgs ezers, kurā mitusi liela zivs, kas nesusi postu zvejniekiem. Reiz viens zvejnieks zivi nāvīgi ievainojis, tā ar asti devusi tādu triecienu, ka ezers sadalījies četrās daļās. Vienu no jaunajiem ezeriņiem nosaukuši par Kalnezeru, otru par Laidienu, trešo par Bubuļu, ceturto par Zuju.
LFK 2012, 609; pier. S. Kviļūne; norakst. Jēkabpils Novadpētniecības muzejā Mirdza Berzinska, 1975.
Pievienot komentārus: