Ezers Slates silā (Ezerpurvs, Azarpūrs, Slotes ezers)

Jēkabpils rajons, Rubenes pagasts

Ritens un vilks

Senos laikos Slates pagastā, Slotes silā, katram, kam gadījies pusnaktīs iet garām tur esošam ar sūnām pārklātam ezeram, no ezera esot izvēlies priekšā ritens un vēlies taisni virsū, bet ik ko ritens tuvojies, te, kur radies, kur ne, starpā vilks, kurš zobus klabinādams nelaidis riteni klāt. Ritens un vilks katru gājēju esot pavadījuši līdz pat meža beigām un tad nozuduši. Ritens esot bijis pats velns un vilks – Dievs.

LFK 268, 35. Ādams Cirsis Jēkabpils Slates „Stiebros”; pier. Pēteris Ravizers 1926.

Vara trepes

Slates silā, apm. 2 ½ km no pagasta nama, atrodas aizaugošais ezers, pa kuŗu vijas šāds nostāsts. Bijusi ļoti sausa vasara. Franču kaŗaspēkam atnākot uz šejieni, pietrūcis ūdens, jo visas akas bijušas izsmeltas. Arī visi ezeri bijuši sausi, izņemot Sila ezeru. Uz rudens pusi pat tas nācis sauss un lai piekļūtu ūdenim, kas bija palicis vairs tikai ezera pašā dibenā, vajadzējis no Francijas atsūtīt vaŗa trepes – citādi ūdeni izsmelt nevarējis. Ezers tagad sen jau aizaudzis, bet bieži mēneša pusnaktīs, vēl vaŗoti redzēt spīguļojot trepju kāpšļus.

LFK 1602, 205. Pēteris Reševskis ap 60 g.v., Jēkabpils Slates „Ceriņos”; pier. Alfrēds Kvālis, 1937.

Reiz viens vecs vīrs redzējis sapni, kā Slates sila esot nauda netālu no Slotes ezera. Otra dienā viņš paņēmis lāpstu un gājis naudas rakt. Kad bijis kādu dienu racis, nauda vairs laikam nav bijusi tālu, bet te piepeži uz bedres malas parādījies vīrs ar govs kājām un galvu, tūlīt arī teicis uz veco vīriņu: „Tu tālāk nedriekst rakt, jo nauda nav vairs tālu, bet, ja tu gribi tālāk rakt, tad tev vajag vistu ar cāļiem nokaut uz bedres malas, tad varēsi tālāk rakt”. To teicis viņš un pazudis. Vecais vīriņš aizgājis uz mājām, paņēmis vienu vistu ar cāļiem un gājis uz mežu. Uz bedres malas nokāvis vistu un cāļus, sācis rakt tālāk, bet atkal ar govs kājām viens klāt, teicis, ja gribi naudu rakt, tad tev vajag sievas ar visiem bērniem nokaut uz bedres malas. Vecajam vīram palicis bail, un uzreiz pa bedres malu dibenu sācis asens vārīties, vecais vīrs pārbijies un skrējis uz mājām.

Pēc kāda mēneša vecais vīrs gājis tālāk mežā iekšā, sācis rakt, darbs gājis labi. Kaimiņu puiši piebēruši mucu un aprakuši tamā vietā, kur viņš naudu racis. Kad pienācis tas laiks, kad naudu vajadzēja uzrakt, viens puisis aptaisījās par velnu ar govs kājām un galvu. Puisis pienācis klāt, vecais vīrs ņēmis mucu lauka, bet velns sācis tā sist, ka vecais vīrs skrējis ar mucu un kliedzis: „Sit mani nost, bet naudu nedošu!” Bet pēc kādiem simtu soļu naudu nosviedis zeme un skrējis pats prom. No tā laika vairs nav gājis naudas rakt.

LFK 1611, 1449. Marija Baltbāre 66 g.v., dzim. Jēkabpils Salā; pier. Velta Kudlišķe Jēkabpils Slates „Krastiņos”, 1938.

Slates silā ezers, senatnes kaŗā sausam laikam pastāvot, ticis izdzerts tik dziļi, ka bez trepēm ūdens nav bijis aizsniedzams. Tāpēc ielaiduši vaŗa trepes un tā dabūjuši ūdeni. Bet, kad sākušās stipras lietus gāzes, tad ūdens tik ātri cēlies, kā nepaspējuši trepes izcelt un tagad tās vēl atrodas šinī ezerā.

LFK 1611, 1456. Ieva Sinele 84 g.v., Jēkabpils Slates „Kalniešos”; pier. Vilma Sinele 1938.

Nostāsti par apslēpto mantu Slates Silā esošajā ezerā

Slates pagasta Silā atrodas ezers. Ap šo ezeru vijas daudz nostāstu. Kāds vecs nostāsts stāsta, ka agrāk pie šī ezera esot bijusi liela kaŗaspēka nometne. Kaŗaspēks pie šī ezera esot stāvējis pavisam septiņus gadus. Tanī laikā šis ezers vēl nebijis aizaudzis ar sūnām un zālēm, un pārvērties par purvu kā tagad. Kareivji esot dzēruši ūdeni no šī ezera. Beidzot tie bijuši tik daudz ūdens nodzēruši, ka bijuši spiesti ielaist ezerā dzelzs trepes, lai pasniegtu ūdeni, kuŗš atrodas pašā ezera dibenā. Tad sākuši krist no gaisa savādi kustoņi. Kustoņi esot sakoduši kareivjus un tie esot miruši neskaitāmā daudzumā. Tad kaŗaspēks esot cēlies un atstājis ezeru, un aizgājis projām.

LFK 1611, 1719. Jānis Cirsis 52 g.v., Jēkabpils Slates „Stiebros”; pier. Jānis Cirsis 1937.

Kāds cits nostāsts stāsta, ka pie šī ezera esot bijis apmeties franču karaspēks. Esot bijis liels sausums un franču kareivji, kas ūdeni smēluši priekš sevis no ezera, redzējuši, ka ūdens izsīkst, ielaiduši ezerā vaŗa trepes, lai pasniegtu ūdeni. Krievu uzbrukumam sākoties, tie trepes esot pametuši ezerā.

LFK 1611, 1720. Jānis Cirsis 52 g.v., Jēkabpils Slates pagasta „Stiebros”; pier. Jānis Cirsis 1937.

Cits nostāsts stāsta, ka šī ezera ziemeļaustrumu stūrī esot mūŗa pagrabs, kuŗā atrodoties noslēpts zārks ar zelta naudu un lielgabalu. Krievu uzbrukumam sākoties, franči nevarējuši paņemt līdzi naudu un lielgabalu, un tādēļ tie tos esot zārku ar zelta naudu un lielgabalu iemūrējuši pagrabā. Pagrabs esot atradies ezera dibenā, kādā līcītī, kuŗš bijis ar dambja palīdzību atdalīts no pārējā ezera, un no kuŗa bijis izsmelts viss ūdens. Dambi kareivji esot pārrakuši un pagrabu appludinājuši ar ūdeni.

LFK 1611, 1721. Jānis Cirsis 52 g.v., Jēkabpils Slates pagasta „Stiebros”; pier. Jānis Cirsis 1937.

Kāds cits nostāsts stāsta, ka ezera malā, pretim vecajiem „franču” kapiem esot auguši divi koki: priede un egle. Šie abi koki esot bijuši ļoti lieli. Egle atradusies no ezera apmēram trīsdesmit soļu tālu. Eglei esot bijis liels amols, cieši kopā saaugušu daudz zariņu, kuŗš atradies dienvidu pusē. Tālāk uz dienvidiem no egles, amola virzienā, atradusies liela priede. Tā augusi pašā ezera malā. Pie šīs priedes franči atkāpjoties esot aprakuši savu kaŗa kasi.

LFK 1611, 1722. Jānis Cirsis 52 g.v., Jēkabpils Slates pagasta „Stiebros”; pier. Jānis Cirsis 1937.

Slates pagastā ir tāds ezers. Krievu kara laikā tur bijis liels ezers, bet tagad jau aizaudzis. Tāpēc viņu sauc par ezerporu. Ezerporā ir izgriezti linu mērkšanai tādi āliņģi. Tie tagad no virsus aizauguši, kad gadās uziet, tad grimst uz iekšu un priekšā iznirst kā kalns. Ezerporā esot dzelzs trepes, tur kara laikā kareivji smēluši ūdeni ar ķiverēm un izsmēluši sausu.

LFK 1611, 1765. Marija Kudlišķe 83 g.v.; pier. Anna Anģēna 1937.

Slates mežā bija ezers. Senāk viņš nebija aizaudzis. Tur bija ļoti dzidris ūdens. Tā kā tam ezeram nebija ieteku, tā viņš pamazām aizauga. Un, kad bija aizaudzis, tolaik sāka augt virsū koki. Bet te kas bijis, bija pietrūcis ūdens. Tad kāds cilvēks paņēma lāpstu un gāja uz ezeru. Tad izraka dziļu dobi. Un tur uzreizi parādījās zelta trepes un spainis. Tad tur gāja visi cilvēki un smēla ūdeni. Un visi cilvēki varēja dabūt ūdeni. Un varēja atkal dzīvot uz priekšu.

LFK 1611, 2137. Jānis Miglāns 56 g.v.; pier: Aina Miglāne 11 g.v., 1937.

Teika par Ezerpurvu

Senāk, kad Franču kaŗi bijuši, esot bijis sauss gads, ūdens maz. Visas upes un ezeri esot bijuši bez ūdens. Kareivji piegājuši pie Ezerpurva un redzējuši, ka tur ir ūdens. Sataisījuši no rotas lietām trepes un ielaiduši iekšā, bet trepes esot iegrimušas dūņās ar visiem kareivjiem.

LFK 1611, 3734. Līze Svilumbērza 48 g.v. Jēkabpils Slates „Ozolārēs”; pier. Anna Svilumbērza 1937.

Pie mūsu mājām ir netālu ezerpurvs. Tagad vēl viņš ir pāraudzis ar sūnu zāli un mazām priedītēm. Bet agrāk tur bijis ezers. Viņš nav pārāk liels, bet mazs arī nē. Bijis Japāņu un Krievu kaŗš. Karojuši vasarā, pie mums bijis ļoti karsts laiks visas upes, visas akas, visus ezerus izdzēruši kareivji. Bet Slates ezeŗa pašā dziļumā bijis ūdens, bet pie ūdens neviens nevarējis tikt, jo bijis ļoti dziļi. Tad kareivji salasījuši visas vaŗa lietas un sākuši kalt trepes. Kalšana bijusi gausa, bet tomēr izkaluši šīs trepes. Tad trepes nolaiduši pašā dziļumā un kāpuši dzert. Visi drūzmējušies un kāpuši. Tad trepes lūzušas un viņi sakrituši iekšā, no tā laika purvs sācis augt, trepes vēl ilgi varējis redzēt.

LFK 1611, 3992. Margrieta Klīvere (1833), Jēkabpils Dignājas pagasta „Dauguļos”; pier. Valija Navenicka, 1937.

Slates mežā (Jēkabpils apr.) ezeru esot zaldāti ar cepurēm iznesuši. Vēl tagad trepes gar malu esot redzamas.

LFK 1835, 1495. Minna Bičole 58 g.v., dzim. Jēkabpils Zasā; pier. Elza Kokāre Tukuma Vānes Sarcenē, 1948.

Nūstoasts par Azarpūru

Sloc silā, kodus treis kilometrus uz Akneišas pusi, bejs azars. Tagad tur ir pūrs. Tū sauc par Azarpūru. Zvīdru kara laikā bejs ļūti korsts un sauss. Kareivi nasuši oudeni nū azara pa vara trepēm, un pēdīgi gandreiž pavysam izsmāluši azaru. Azars izkalts, svacs aizaugt, tajā vītā radīs pūrs. Tāpat pūrā aug lielas prīdes, vīna mola ir staigna, tur navar drūši staigvat. Vel varbūt dažsi atrast tū vītu, kur beišas trepes.

LFK 1955, 15493. Pēteris Ušaks, 66 g.v., dzim. Jēkabpils Dignājā; pier. Ruta Vilciņa, Daina Indāne Jēkabpils Zasas „Drēģārēs”, 1961.

Gaiļu kalns atrodas aizaugoša ezera malā. Par kuru izglabājies nostāsts, ka viņu kareivji ar dzeršanu izdzēruši. Un iekšā esot dzelža trepes. Ezera apkārtnē esot kurgāni, kuros varot uziet veclaiku ieročus.

No Mārtiņa Skujas dzirdējis N. Rudzītis, Krāslavas ģimnāzijas dārznieks; pier. Rauls Šnore, 1923. Glabājas LNVMA.

Slotes ezers

Slotes muiža pieder pie kroņa Dignājas, bet viņa jau no seniem laikiem ir izdalīta zaldātiem un kalpiem. Un turpat jauncelto mājiņu tuvumā ir vecs (aizaudzis) ezers, Slotes ezers (desmit pūrvietu liels). Šo ezeru dēvē arī par raktu. Ļūns pa ezera virsu nav biezs, bet tik sīksts, ka var staigāt. Ezera dibinā esot viens vara lielgabals un misiņa trepes vēl no kara laikiem.

Reiz viens vecs saimnieka tēvs, pār pusaizaugušo linu mārku iedams, nogrimis ezera dibinā un palicis taisni uz šā lielgabala. Nezinājis, ko nu darīt. Beidzot atsēdies uz lielgabala, iebāzis pīpē tabaku un šķīlis uguni. Te – nezin kā dzirkstele pašķīdusi uz to pusi – ieraudzījis misiņa trepes pieslietas. Nu palicis priecīgs, aizsmēķējis pīpi, izstaigājies pa ezera dibinu un viegli jo viegli izkāpis pa trepēm malā.

Emsiņu Gasiņš Susējā. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas krājums. Lerhis - Puškaitis VI, 1896, 205, 14; Šmits, XV, 1937, 440, 55.

Dignāja

Dignājas Slotas silā atrodas ezeriņš. Agrāk šā ezeriņa vietā esot bijis neliels kalniņš, uz kura esot bijusi viena pils. Pilsētnieki apkaitinājuši Velnu, kādēļ pils sākusi pamazām grimt, līdz pēdīgi pavisam nogrimusi. Tās vietā uzcelies ezeriņš. Kara laikā no lielām slāpēm franči to gandrīz visu izdzēruši tukšu; palicis tikai duļķots ūdens pašā ezera dibenā. Franči bēgot tur nogremdējuši dzels kasti, pilnu ar zelta naudu, kā arī trepes, pa kurām kasti nolaiduši dibenā. No tās reizes arī ezeriņš pamazām aizaudzis. Tagad tur ir atlicis tikai neliels dīķis un visapkārt muklājs. Netālu no šā ezeriņa atrodas arī franču kapi.

M. Ziediņa Dignājā. Šmits, XV, 1937, 332, 1.