Jēkabpils rajons, Saukas pagasts

Saukas ezers un Kausiņš

Saukas pag. ir kāds liels ezers - Saukas ezers, un tam blakus turpat otrs, daudz mazāks, kuŗš tiek saukts par Kausiņu. Bet agrāk tur ezeru nav bijis, bet gan stāvējušas lielas mājas. Kādu dienu divas meitas pagalmā velējušas veļu. Debess bijusi apmākusies. Viņas dziedājušas dziesmiņu par to, lai tas lietus ietu prom un spīdētu atkal saulīte. Bet te uzreiz sācis stipri līt un sācies liels vējš. Tas saķēris abas meitas un vēl ūdens mucu un aiznesis pa gaisu. Tajā vietā kur nokritusi muca un izlijis tas ūdens, izcēlies lielais Saukas ezers. Bet tai vietā kur nokritis smeļamais kausiņš izcēlies ezers un to sauc par Kausiņu.

LFK 17, 944, 21. Pier. Lūcija Ozola Jēkabpils Saukā 1922. A. Bērzkalnes krājums. Šmits, XV, 1937, 440, 54; Ancelāne, 1991, 273.

Kartavas kalns

Vecsaukas policejas tuvumā atrodas paaugsts kalns ar smalkām priedītēm apaudzis. Mūsu vectēvi par šo kalnu stāsta tā:

Priekš kādiem divi simts gadiem Vec-Saukas R.R. māju saimnieks bijis ļoti liels burvis. Tam kalpojuši vareni ļauni gari; tie mituši Kausiņā (Kausiņš ir ļoti mazs ezeriņš, cilvēkam nepieejams kādā muklainā purvā) un viņš gājis katru nakti tos tur ēdināt. Uz viņa vellisko saukšanu vai murmināšanu tūdaļ sanākuši lielā barā velni, gan lieli, gan maziņi, riebīgos izskatos; izpildīdami katru no viņa dotu pavēli, jo viņš bijis to virsnieks. Ikkatru, kas teikto burvi neatzinis par varonīgu jeb netrāpījis viņa prātam – tam viņa lopus licis aprīt, sievu un bērnus nožņaugt jeb pašam galvu apgriezt. Tā nu tās apkārtnes iedzīvotāji stāvējuši tiklab dienā, kā arī naktī neaprobežojamās izbailēs. Te sagadās četri spēcīgi vīri un sarunājas savā starpā to nikno „Belcabūlu” nogalināt. Reiz arī laimējies viņiem to sagūstīt pie minētā kalna, viņi uzved to augšā, uzceļ karātavas un pakar negantnieku. Kad nu riktīgi bija pārliecinājušies, ka R.R. saimnieks ir nedzīvs, tad uztaisījuši lielu ugunssārtu un uz tā to sadedzinājuši. No tā brīža tas kalns dabūjis to tagadējo vārdu - Karātavu kalns, un velni nosprāguši badā.

LFK 1400, 9479. Pier. J. J. Stellmachers; publ. laikrakstā „Latviešu Avīzes” Nr.3., 1883.

Pie Loņas ir ezers, sauc par Kausiņ ezeru, tas cēlies, kad tur senāk ir bijis liels ezers, no tā ezera ar kausiņu ūdens izsmelts un saliets Saukas ezerā, un Kausiņ ezers atlicis, to nosaukuši par Kausiņu.

LFK 1654, 4527. Pēters Ūdris 72 g.v., Viesītē; pier. Ilga Upīte 1939.

Saukas ezers un Kausiņš

Ap Saukas ezeru ir tas Kausiņš. Tas ir kā bezdibenis, zīmu neaizsaļ. Vīnu reizi tis bargais kungs jājis garām. Šitī darba ļaudis īrauga šū un dūmā: „Raugi, jāj uz bolta zirga šitais bargais vogars. Vai ta valns šuo Kausiņā naīraus.” Un akurāt ībrauc Kausiņā.

LFK 1955, 16 494. Minna Balode (1884), Jēkabpils Salas „Meža - Gustiņos”; pier. Inta Zariņa, Rūta Jirgensone 1961.

Saukas ezerā, Lones galā, nogrimušas trīs ragavas. Man brālēns ar māsīcu bija ģeologs, šie tur pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem strādāja, ezera tajā galā, dzīvoja pie tantuka. Tantuks teicis: „Re, ku, Napoleona armija, kad gāja prom, noslīka trīs kamanas ar cilvēkiem, tur kaut kur ielūza iekšā”. It kā tur zeltu gāja meklēt, tur bija pārrakts no vienas vietas. Domāja, nu izraks ārā, bet nevar, tur purvs - kā roc, tā mitrums, ūdens, nevar.

LFK: 2157. Pier. Ieva Vītola Jēkabpils Saukas „Bincānos” 2006.