Saukas ezers

Jēkabpils rajons Saukas pagasts

Platība - 771, 3 ha

Trīs verstis no Stukmaņu muižas ir purvs Gnēvis, kādreizējais ezers. Ezeram šis vārds nepaticis, tādēļ kā lietus mākonis aizlaidies uz Sauku. Pēc negaisa zemē bijušas zivis. Citi stāsta, ka Gnēvī reiz uguns iemetusies un izdedzinājusi purvā bedres, kuras ūdens piepildījis.

LFK 1, 720. Marta Brikmane 32 g.v., Valmieras Matīšos; pier. Kārlis Brikmanis 11 g.v. 1939.

Ezeri nonākuši no gaisa un krituši grēcīgas vietās. Saukas ezera tuvumā ir dzīvojuši divi brāļi lielā nesaticībā, kad tie izbraukuši uz tiesu sūdzēties, tie, braukdami atpakaļ, redzējuši, ka viens viņu zemes īpašums applūdis ar ūdeni un visa manta gājusi tajā. No tā laika tie sākuši dzīvot saticīgi un grūtākos darbos saukuši viens otru palīgā, tāpēc ari ezers ir nosaukts par Saukas ezeru.

LFK 69, 1030. Līze Zeltāne 78 g.v., Viesītē; pier. Gothards Polis 1926.

Teika par Saukas ezeru

Pie Elkšņu kroga, Piksteres pagastā ir tāda vieta, kur agrāk bijis Saukas ezers. Ir izmērīts 7 gaŗa un 3 verstis plata ieleja, tāda pat sala un tāda pati upīte iztek. Ezers pacēlies gaisā un lidojis. Velējušās divas sievietes un runājušas savā starpā: „Ja tāds kristu zemē, tūlīt būtu ezers”. Ezers arī tūlīt šņākdams devies zemē. Krītot ierāvis iekšā arī sievietes. Tai vietā bijis mežs, bet tūlīt viss noslīcis un pārvērties par ezeru. Šobaltdien, ja šai ezerā kāds iet peldēties, tūlīt noslīkst. Saukas ezers pastāvīgi šņāc. Kādreiz ziemā braukuši pārī par ezeru kāzenieki. Ledus bijis plāns – pārlūzis un iekrituši. Diezgan ticis meklēts, bet atrast nekā nevar. Ezerā atrodas daudzi koki un sakārņi. Netālu no ezera ir Niviša dobe. Tai arī nevar dibenu dabūt. Arī seju nevar redzēt. Reiz pagasts sataisījis gaŗu gaŗu virvi un metis iekšā, bet dibena nedabūja. Kādu reizi zvejnieki ielikuši tīklu. Velkot ārā tīkls bijis ļoti smags un iekšā bijuši dažādi tārpi. Iemetuši atpakaļ.

LFK 119, 404. Brencis Līcītis 60 g.v., Krustpilī, teiku dzirdējis Jēkabpils Sunākstes Piksterē; pier. Marta Līcīte 14 g.v., 1926.

Teika par Saukas ezeru

Saukas ezers sadalās trijās daļās, kuŗas savieno upīte. Šīs atsevišķās daļas sauc tuvējo māju vārdos. Vidējo ezera daļu sauc par Ērmaņēnu ezeru. Šī ezera vidū ir trīs sēkļi. Teika stāsta, ka Ērmaņēnos dzīvojusi skaista meita. Vienreiz velns braucis meitu precēt. Tā kā velns dzīvojis pretējā krastā pret meitas mājām, tas baidījies braukt apkārt, jo par tik ilgu laiku gailis varētu aizdziedāt un no precībām nekas neiznāktu. Tādēļ velns nolēmis aizbērt ezeru, lai varētu taisni pārbraukt. Tas sagrābis trīs klēpjus zemes un iebēris ezerā. Tiklīdz ceturto klēpi velns grābis, gailis sācis dziedāt. No trijiem zemes klēpjiem izcēlušies lielāki sēkļi, no ceturtā klēpja zemes izcēlās neliels sēklis. Pats velns ieskrējis ezerā. Tā vieta, kur velns ieskrējis, esot visdziļākā ezerā.

LFK 302, 1344. J. Balodis 50 g.v., Jēkabpils Sērenes „Popos” 1927.

Kā Saukas ezers cēlies

Reiz divas meitas velējušās. Celies liels un melns lietus mākonis. Viena no meitām dziedājuse:

„Rūca, kauca ezeriņš,

Sev vietiņas meklēdams,

Meties še, ezeriņ,

Še būs Saukas ezeriņš”.

Lietus mākonis nogāzies, un tanī vietā cēlies Saukas ezers.

LFK 302, 3754. Pēteris Goldbergs Jēkabpils Seces Altenē; pier. K. Goldbergs 1927.

Saukas ezers

Trīs verstis no Stukmaņa muižas ir liels purvs, Gnēvis. Daudz gadu atpakaļ tagadējā purva vietā bijis ezers. Bet ezaram vārds „Gnēvis” neesot paticis, tādēļ kādā vasaras pēcpusdienā saņēmies un par melnu lietus padebesi šņākdams, kŗākdams aizgājis pa gaisu uz Sauku, kur vēl tagad esot. Muižas darbinieki tobrīd aruši, un tiem no negaisa trokšņa pat zirgi pakrituši gar zemi. Pēc negaisa atraduši daudz zivju pa zemi.

Citi atkal stāsta, ka Gnēvī reiz uguns iemetusies un, ilgus gadus degdama, izdedzinājusi purvā dziļas dobes, kuŗas vēlāk ar ūdeni piepildījušās, palikdamas par bezdibeņa akacēm.

Citi saka, ka Gnēvim pa gaisu ejot, divi sievieši, drēbes mazgādamas, saukuši: „Gnēv, Gnēv!” Tūliņ ezers nokritis zemē, un viņu iesaukuši par Saukas ezeru.

LFK 576, 1766 - 1768. E. Kāpostiņa; pier. Elza Šterne 16 g.v. 1932.

Saukas ezers

Senākos laikos bijis tagadējā ezera vietā liels purvs, caur viņu tecējusi upīte, tagadējā Dūņupe, kas iztek no ezera. Kādu dienu mazgājušas trīs Maz-Saukas meitas minētajā upītē veļu. Te uznācis nejauši liels negaiss. Lietus gāzis straumēm. Viņas arī dzirdējušas gaisā savādu krākšanu. Meitas ļoti izbijušās, redzēdamas gaisā ūdens padebešus tuvojamies. Divas no viņām lādējušās, bet trešā teikusi: „Laidies tik zemē un esi Saukas ezeriņš!” Viņš arī tūlīt nogāzies zemē, uzņemdams savos viļņos tās divas meitas, kas viņu lādējušas, un ieņemdams to vietu, kas agrāk bijis purvs. Priekš tam viņš atradies netāl no Sērpils, un viņu saukuši par Nīniņu, bet šis niecīgais vārds tam nepaticis, un tas meklējis sev jaunu vietu.

Ievērojams ezera galā tā sauktais Velna brūzis, ko no ezera šķir šaura zemes strēmele, bet kas gŗūti pieejams, jo ļoti staigns. Stāsta, ka šis mazais ezeriņš stāvot apakš zemes sakarā ar Saukas ezeru un esot bez dibens. Še nu esot vecos laikos velni mituši, kuŗus baŗojis kāds saimnieks burvis ar cilvēku gaļu. Katru nakti viņš velniem cilvēkus meklējis. Kādā naktī viņš saticis divus saimniekus, kas viņu par burvi pazīdami, Karatavu kalnā, kas atrodas pie Saukas pagasta mājas, pakāruši. Velniem tagad nebijis vairs ko ēst, un tie visi nomiruši badā.

LFK 603, 133 -134. Pier. M. Bruņenieks 1932.

Teikas par Saukas ezeru

Kādreiz Saukas ezerā ielaista apšūta pīle. Pēc kādas nedēļas tā pati pīle izpeldējusi pie Kalvīšu mājām kādā avotā. (Kalvīšu mājas atrodas Seces pagastā pie Daugavas).

Tur, kur tagad atrodas Saukas ezers, tur senāk visā apkārtnē bija liels ūdens trūkums. Kādreiz meitas pie debesīm ieraudzījušies melnu mākoni. Meitas sākušas dziedāt un dziesmā lūgušas mākoni, lai krīt zemē un paliek par ezeru. Mākonis tanī pašā vietā arī nokritis un visus noslīcinājis. Izglābušies tikai kāds brālis un māsa.

LFK 809, 208 - 209. Made Ziediņa 66 g.v., Jēkabpils Sērenes Talsiņas muižā; pier. Alberts Purens 1929.

Kā cēlies Saukas ezers

Senāk Saukas ezera nav bijis. Viņa vietā bijušas mājas un druvas. Reiz divas meitas velējušas veļu. Nācis liels, melns mākonis, šņākdams un krākdams pa gaisu. Viena meita dziedājuse: „Meties še, ezeriņ, te ir labi tīrumiņi!” Turpretim otra meita dziedājusi: „Nemeties, nemeties, te nav laba guļas vieta!” Ezers šņākdams nolaidies un otro meitu ar visu citu noslīcinājis, bet pirmā izgājusi pa sausumu malā spirgta un vesela.

LFK 828, 17221. Dārta Vīksne Jēkabpils Saukā; pier. Biruta Ziemiņa 1934.

Saukas ezers

Sakritušā būdiņā dzīvoja Sauka ar savu saimi. No mājiņas uz visām pusēm atvērās plašs, zāļains līdzenums. Saukas lielais ganāmpulks ik dienas apstaigāja šo līdzenumu. Tā kā lopu ļoti daudz, tad saimnieka audžu meitai, kuŗu sauca – Ezerīte, nebija vieglais, lai to savaldītu. Sauka bija ļoti skops un cietsirdīgs pret savu gana meitu. Tas padarīja Ezerītes likteni vēl grūtāku. Reta dieniņa pagāja, kur tā nedabūja krietnu rājienu un “bukņus”. Visa dzīve tai bij atriebusēs līdz kaklam. Tā vienu dienu, laiks bij pavisam nepiemīlīgs. Saulīte, aizslēpusi savu spožo vaigu aiz mākoņiem, kādēļ vēss un drusku līņā. Lai savas bēdas remdinātu, tā uzsāka dziedāt savu parasto dziesmiņu:

“Kad nāktu lietus gāze

Un Sauku aizraidītu!

Tad beigtos manas mokas,

Cik laimīga tad kļūtu!”

Lietus sāka līt stiprāki. Iznāca Sauka, lai salaistu savus lopus zem pajumtes. Te notika kas brīnišķīgs: no gaisa nokrita kā mākonis, pils ūdens piesūcies, un visa plašā līdzenuma vietā tagad viļņoja ūdens. Sauka ar savu iedzīvi bija noslīcis, tikai Ezerīte stāvējusi uz liela malkas kluča, ar kuŗa palīdzību iztikusi malā. No šī laika tad ļaudis iesāka saukt to par Saukas ezeru.

LFK 861, 16. Mārtiņš Strīķers Bauskas Taurkalnē; pier. Alma Zunde 1929.

Saukas ezers

Tas noticis apmēram 50 - 60 gadus atpakaļ. Mēmeles pagasta vidienā, t.i. 15 saimniecību apkārtnē, kādā dienā nācis liels mākonis pa gaisu. Nostājies šai vidienā, krācis trīs dienas un trīs naktis. Visapkārt bijis tumšs kā naktī. Ļaudis metušies ceļos un sirsnīgi lūguši Dievu. Jo viņi jau zinājuši, ka tas ir ezers, un, ja nolaidīsies zemē, tad apslīcinās visu apkārtni. Pēc trim dienām ezers aizlaidies uz Saukas pusi. Saukas pagastā pie kādām mājām velējušās meitas. Viena no tām iesaukusies: „Re, re, kur ezers nāk pa gaisu, tas jau varbūt būs Saukas ezers!” Ezers nolaidies un pārējās velētājas noslīkušas, izņemot to, kuŗa minējuse viņa vārdu – viļņi izskalojuši malā. Skaidrā laikā ezera dibenā varot redzēt velētājas un arī dzirdēt velēšanu.

Pēc tam par Saukas ezeru tika stāstīts savāds atgadījums. Zvejnieki zvejojuši Saukas ezerā. Viņi noķēruši zivtiņu, kuŗa mirdzējusi kā zelts. Zivtiņa bijuse vēl dzīva. Agrākais Saukas mežkungs atpircis zivtiņu no zvejnieka par veselu 1 rubli. Mežkungs piesējis zivtiņai mazu pulkstenīti un ielaidis ezerā atpakaļ, izlaizdams ziņas pa visu apkārtni, ja kas tādu zivtiņu noķer, lai viņam paziņo. Pēc dažiem gadiem zivtiņa noķerta Biržu ezerā, t.i. Lietavā. No tā radās spriedums, ka Saukas ezers ir savienots ar Biržu ezeru ar kādu apakšzemes upi. Kādā ceļā gan citādi zivtiņa varējuse viņā nokļūt!? Jo no Saukas ezera vienīgi iztek Dūņupe, kuŗa tiek saukta – upe bez dibena. Bet Dūņupe arī nesavienojās ar Biržezeru, bet nelielu gabalu tecēdama, izbeidzās Neretas Susējā.

LFK 861, 36 - 37. Pier. Frīda Vilciņa 1929.

Teika par Saukas ezeru

Trīs meitas velējušās uz akmeņa kādā upītes iztekā. Tuvojies lietus mākonis. Meitas dziedājušas un klaigājušas, zīmējoties uz mākoni. Mākonis arī tūlīt viss nolijis un savos ūdeņos noslīcinājis visas trīs meitas. Tā šis radušais ezers nosaukts par Saukas ezeru.

LFK 861, 1243. Katrīne Poriete 69 g.v., Jēkabpils Sērenes „Luikās”; pier. Velta Auguste 1939.

Kā cēlies Saukas ezers

Tajos laikos, kad Saukas ezers stāvējis pie debesīm kā zils, melns mākonis, kāda ganu meita ganījusi lopus tukšajā ezera malā. Viņa dziedājusi: „Laidies zemē, Saukas ezers”. Tā viņa ir atkārtojusi kādas trīs reizes. Apkārtne tur ir bijusi ļoti kalnaina. Pēkšņi melnais mākulis nokritis, un no tā laika vienā vietā, kur ir bijis kalns, gadījies Saukas ezers.

LFK 929, 19745. Jūlianna Birzniece Jelgavā; pier. Gaidita Birzniece 1934.

Saukas ezers

Pļavas malā ganumeita ganījusi cūkas un dziedājusi: „Laidies zemē Saukas ezers”. Tad uzreiz sācis līt lietus, un lijis, lijis, kamēr tā pļava palikusi par ezeru. Tas tagad atrodas vēl turpat līdz šai dienai.

LFK 929, 23553. Dore Birzniece 75 g.v., Marija Zvirbule 82 g.v., Jelgavā; pier. Gaidita Birzniece 1934.

Kā Saukas ezers cēlies

Meitas velēdamās dzirdējušas gaisā šņākoņu un sākušas dziedāt:

“Sauka kliedz, Sauka sauca,

Šeit nav liela ezeriņa.

Še meties, Saukezer.”

Tā arī ezers tūliņ nolaidies.

LFK 929, 24212. Pēteris Rudzītis 53 g.v., Jēkabpils Sunākstes „Sviļu krogā”; pier. Pēteris Rudzītis 1934.

Agrāk ezeri gājuši pa gaisu. Kur tagad Saukas ezers, tur agrāk kāda gane ganījusi lopus. Virs tās vietas trīs dienas rūcis ezers. Gane teikusi:

„Še meties ezeriņ,

Še ir laba mājas viet’.

Ļauj man vaļas iztecēt

Ar mazo brāleliņu.”

Līdz gane lopus izdzinusi, ezers tur nometies.

LFK 984, 41. Eda Zālamane 75 g.v., Jēkabpils Seces „Skārdos”; pier. Voldemārs Svikliņš 1930. Ancelāne, 1991, 271.

Sauku ezers agrāk esot bijis tur, kur tagad Strubenču pors un viņam tas vārds nepaticis un viņš aizlaidies projām. Nācis pa gaisu, ka rūcs vien. Tad kādā vietā trīs meitas velējušās un dziedājušas:

“Rūci, dūci ezeriņ,

Sev vietiņas meklēdams,

Meties šurpu, nolaidies

Še būs Sauku ezeriņš”.

Un ezers arī tūlīt nolaidies.

LFK 987, 21. Jānis Rijnieks Jēkabpils Seces „Lindenblatos”; pier. Jānis Dūdiņš 1930.

Nostāsts par Sauka ezeru

Tanī vietā, kur tagad Sauka ezers, tur tecēja par vidu maza upīte. Kādu reiz divas meitas aizgāja veļu skalot, te uzreiz nāca lieli padebeši ar lietu, tad viena meita teica: „Nolaidies šeiten, ezeriņ, te bus jauki klajumiņi!” Tā otra teica: „Vai tu traka, mēs jau noslīksim!” Tā arī ezers nolaidies. Meita, kura teica: „Laidies, ezeriņ, šeiten!”, tā palika dzīva.

LFK 1006, 1. Pier. Milda Galviņa 10 g.v., 1930.

Kā Saukas ezera cēlies

Reiz pa gaisu nācis liels mākonis. Cilvēki domājuši, ka būšot liels lietus. No tālienes izdzirduši balsi saucam: „Sauka nāk, Sauka nāk!” Un cilvēki sākuši dziedāt:

„Sauka gāja saukādams,

Sauca lielu tīrumiņu.

Meties, Sauku, šai vidu,

Šei ir lielis tīrumiņš”.

Tad cilvēki beiguši dziedāt, tad mākonis tai vietā nolaidies, tur bijis viss ar ūdeni, arī cilvēki, kas bijuši tai vietā, noslīkuši. Un tā stāsta par Saukas ezera celšanos.

LFK 1200, 237. Jete Plāķe 57 g.v.; pier. Marija Plāķe 13 g.v., 1933.

Kā Saukas ezers cēlies

Kur tagad pie Sērpils Strubanču purvs, senāk bijis ezers. Tad tas reizi pacēlies un gājis pa gaisu. Bet tur, kur tagad Saukas ezers, tecējusi maza upīte. Trīs meitas velējušas upītē veļu, un, ieraugot ezeru, viena no tām sākusi dziedāt: „Rūca, dūca ezeriņš, sev vietiņas meklēdams, meties še, ezeriņ, te būs Saukas ezeriņš.” Ezers, to dzirdēdams, gāzies lejā. Divas no velētājām noslīkušas, bet tā, kas dziedājusi, izpeldējusi malā.

LFK 1213, 27. Mārtiņš Štelmachers 72 g.v., Jēkabpils Saukā 1930.

Kā Saukas ezers cēlies

Reiz meita ganījuse govis. Nācis lietus un tā teikuse:

„Sauka kliedza, sauka brēca,

Ezer' vietas meklēdama,

Meties, Sauka, šai vietā

Te būs laba ezer vieta!”

Un tā mākonis nokritis zemē un izcēlies ezers.

LFK 1224, 134. Trīne Kurzemniece 90 g.v., Rīgas Birzgales „Rijniekos”; pier. M. Kurzemnieks 1930.

Sauka ezers

Sauka azars ass cēlīs toā. Pyrma tai vītā azara nabejs, tik toāda līkņa. Ši ta tai līkņā vīnureiz treis meitas velējuš drēbes. Noacos poari tots moakūlis. A tei vīna meita zīdavuse:

„Metīs še, ezeriņ,

Bousi Sauka ezerinč!”

Toā tys moakuls i nūkrits tai vītā. Tei meita, kur dzīdavuse, tei nūsleikuse, a toas divi oudins izmets molā.

LFK 1268, 985. Emīlija Ancīte 61. g.v., Ilūkstes Aknīstes „Ancīšos”; pier. Valdemārs Ancītis 1948.

Teika par Saukas ezeru

Meitas vasaru pie dīķa velējušās. Nācis liels melns mākonis pāri rūkdams, krākdams. Tanī brīdī velētājas dziedājušas šādu dziesmu:

„Rūca, kauca ezeriņš,

Sev vietiņas meklēdams.

Meties te, ezeriņ,

Te būs Saukas ezeriņš”.

Tā arī gāzies melnais mākonis zemē. Šņākdams, krākdams, tieši meitām virsū, un meitas noslīkušas. Tik vāles vien pa ūdens virsu peldējušas. Tā cēlies tagadējais Saukas ezers, ko vēl šo baltu dienu tā sauc.

LFK 1374, 172. Pier. Dzidra Ģērķe Bauskas Bārbelē 1933.

Mana māte Minna Ģērķis man stāstīja teiku par Saukas ezeru. Tā skanēja šādi. Kādā jaukā vasaras dienā meitas velējušas pie kāda dīķa. Nu, šās paskatījušs uz augšu un redzējušas, ka tur kāds mākonis nākot virsū un rūcot un kaucot. Nu, šās sakot: „Rūca, kauca ezeriņš, sev vietiņas meklēdams, meties te, ezeriņ, te būs Saukas ezeriņš”. Nu, ezers arī nokritis tajā vietā, un meitas arī noslīkušas, ka vāles vien peldot pa virsu.

LFK 1374, 663. Pier. Skaidrīte Ģērķe 10 g.v., Bauskas Bārbelē 1938.

Meita ganīse govis un nācis melns, melns makons. Viņa arī esot zinājusi, ka ezeri pa gaisu laižoties un vajadzējis tikai uzminēt ezera vārdu un ezers nolaidies zemē. Un viņa (arī) sākusi dziedāt:

„Sauka pūta, Sauka brēca,

Saukai vieta jāatrod.

Meties, Sauka, šai vietā

Še ir laba mājuviet”.

Un ezers tūlīt nolaidies zemē. Un noslīcinājis meitu ar visiem lopiem. Un ezers esot nosaukts par Saukas ezeru.

LFK 1393, 416. Grieta Teika 90 g.v., Bauskas Taurkalnē; pier. Z. Teika 1933.

Vec – Saukas ezars

Vec – Sauka un Jaun – Sauka, abas ir kroņa muižas un vienu no otras šķir lielais Saukas ezars. Uz dienvidus krasta atrodās Jaun – Sauka, dabīgi apaugusi ar lapukokiem. Pretī, uz ziemeļa krasta, lepojās lepnā Vec – Saukas muiža. Pašos sirmajos senču laikos starp veco un jauno – Sauku bijušas tik zāļainas pļavas ar caurtecedamu upīti un trekni tīrumi, uz kuriem sviļojusi ļoti trekna labība. Kā starp Vec un Jaun – Sauku tagad atrodās viļņodams ezars, par to cēloni mums mūsu vec – tēvi nostāsta šādu teiku:

No dabas Saukas ezars bijis tā nosauktā Strupbrenču purvā. Šim ezaram neesot paticis tas vārds „Strupbrenču ezars”. Kādā bārgā pērkoņa laikā izcēlies gaisā, savienojies ar pērkoņa mākoni un gājis projam pie zibens šķelšanas un pērkoņa dūkšanas. Tanī brīdī pie Jaun – Saukas velējušas trīs jaunas meitas, divas no tām dziedājušas tā:

“Rūca, kauca ezeriņis,

Sev vietiņas meklēdams;

Meties še, ezeriņ,

Te būs Saukas ezeriņš!”

Mākonis uz reizi nogāzies zemē un palicis par 400 desetiņu lielu ezaru. Dziedātājas noslīkušas, bet nedziedātāju vilnis izviļņojis malā, ka šās uzminējušas ezara vārdu.

LFK 1400, 9430. J.J.Stellmahers; publ. laikrakstā „Latviešu Avīzes” Nr. 47., 1878.

Vecsaukas ezers

Kā teika zin stāstīt, tad sen senajos laikos tā vieta, kur tagad „Vec-Saukas” ezars guļ, bijusi plaša zālaiņa pļava jeb lanka, caur kuŗu maza upīte tecējusi. Bet reiz Strupbrenča ezars, sapiktojies par savu nesmuko vārdu „Strupbrencis”, sācis kaukt un viļņot un, Pērkontēvam zibšņojot, pacēlies no savas vietas un, pērkoņa mākulim pievienojies, gājis pa gaisu projām. Meitas, trīs gabalas, velējušās pie Jaun-Saukas un, melno mākuli redzēdamas gaisā mutuļojam, sarunājušas: „Bēgsim, māsiņas, tur ezars meklē sevim vietu”. Jaunākā nobijusies. Bet abas vecākās bezbēdīgi pasmējušās un velēdamās dziedājušas:

„Rūci, kauci ezariņi,

Sev vietiņas meklēdams!

Ja tev tika, meties še,

Būs mums Saukas ezariņš”.

Melnais mākulis pārplīsis un ūdens nogāzies uz 400 desetiņu lielo lauku, aprakdams savos viļņos abas dziedātājas un trešo dziedātāju izviļņodams malā kā vēstnesi un ezara vārda pateicēju muižas ļaudīm. Vieta, kur agrāk Saukas ezars vai Strupbrencis atradies, ir tagad purvs un tiek nosaukts Strupbrenča purvs.

LFK 1400, 15801. Naudīšnieks Saukā; publ. laikrakstā „Balss” Nr. 39, 1889. Ancelāne, 1991, 272.

Kā izcēlies Saukas ezers

Pie Saukas mājām meitas ārdījušas mēslus. Ārdīdamas viņas izdzirdušas it kā troksni. Paskatījušās uz augšu un redzējušas, ka pa gaisu laižās ezers. Viena no meitām teikusi:

„Rūci, kauci, ezeriņ,

Sev vietiņas meklēdams,

Meties šeitan, ezeriņ,

Tad būs Saukas ezeriņš”.

Līdzko meita beigusi teikt, ezers kritis zemē un uzkritis teicējai tieši virsū. Otrā meita aiz bailēm metusies bēgt.

LFK 1557, 2102. Katrīna Lāce 80 g.v., Baldonē; pier. Mirdza Balode1938.

Teika par Saukas ezeru un Liel – Zalves pagastu

Kur tagad atrodās Liel – Zalves pagsts, tur sen, senos laikos atradies ezars. Braukuši zvejnieki ar laiviņām dziedādami un izmeta savus tīklus. Tā gājuši gadi pēc gadiem. Vecie cilvēki nomira – viņu vietā nāca jauna paaudze. Un tā tas gāja. Bet kāda jaukā dienā, kad zvejnieki braukuši pa ezeru dziedādami, un izmetuši tīklus, lai ķertos bagātīgas lomas, bet te ezers sācis briesmot krākt un šņāgt. Zvejnieki izbijušies izņēmuši tīklus un izbijušies devušies uz mājām. Bet vēl viens aizkavējies tīklu vilkdams ārā no ezera. Bet te noticis brīnums: ezers pacēlies gaisā un krākdams devies projām ar visu zvejnieku. Un, kur tagad atrodas Saukas ezers, tur dzīvojis ļoti bagāts saimnieks ar lielām mājām. Šā saimnieka tēvs ir bijis ļoti dievbijīgs. Bet, kad nācis dēls par saimnieku, sācis dzīvot pa krogiem un dzert. Negājis vairs baznīcā, nelūdzis vairs Dievu. Bieži viņš sacījis: „Es ne par pašu velnu nebēdāju, kaut vai ezers par manām mājām plūstu.” Un šie vārdi viņam piepildījās. Ezers nācis pa gaisu krākdams, kā ticis pret šī saimnieka mājām, nolaidies zemē. Pagājuši daži gadi un gadu simteņi. Kur šis ezers atradies no iesākuma, tur sākušās maz pamazām celties mājas, sākuši strādāt zemu un tur sākušās viļņoties bagātas druvas. Bet, kur atradies šis bagātais saimnieks, tur tagad līgojās un bangojās ezera viļņi. Un nu atkal zvejnieki brauca dziedādami pa ezeru un izmeta savus tīklus, un vilka bagātīgas lomas ar zivīm.

LFK 1614, 332. Pier. A. Būmanis 1925.

Sen sen atpakaļ pāri par Saukas ezeru baznīcas zvans, tā kā toreiz bijusi ziema, tad vests pāri par ezeru. Te uzreizi zvans nokritis un iekritis ezera dibenā. Bet, kad šai pašai baznīcai nopirkts otrais zvans un kad ar to esmot zvanīts, tad arī nogrimušai zvans esmot dzirdēts zvanām.

LFK 1630, 1105. Pier. Mirdza Baltuža 1938.

Kādreiz senos laikos, tagadējā Saukas ezera vietā bijusi grava, kuŗā atradušās mājas „Saucieši”. Pie šīm mājām nekad nekas ļauns nenoticis, kāpēc šo māju cilvēki visā apkārtnē bijuši pazīstami. Kādā jaukā dienā trīs meitas velējušas veļu un ap pusdienas laiku pie debesīm parādījies biezs mākonis. Tūlīt jaunākā meita izkliegusi: „Laidies zemē, ezeriņ, še būs Saukas ezeriņš.” Izdzirdis vārdu Sauka, kuŗš tam ļoti paticis, tas tūlīt meties lejā. Divas, kuŗas ezeru nesaukušas, izglābušās, bet trešā palikusi guļam. Aiz dusmām tā ezeru nobūrusi, jo tā gribējusi savas otras divas māsas ievilināt iekšā. Tādēļ vienmēr Saukas ezerā tik daudz noslīkst.

LFK 1637, 1012. Līze Beite 75 g.v., Jēkabpils Sunākstes „Osānos”; pier. Milda Heldte 1938.

Agrāk Saukas ezera vietā bijušas septiņas saimniecības. Kad ezers pa gaisu nācis, sieviņas, veļu mazgādamas, saukušas, lai ezers krītot lejā, te esot laba vieta. Ezers tā arī darījis.

LFK1640, 4306. Ernests Dreijers 78 g.v., Jēkabpils Zalvē; pier. J. Dreijers 1946.

Teika par Saukas ezeru

Divas sievietes mazgājušas veļu un redzējušas ceļamies lielu mākoni, kas šņākdams nācis arvien vairāk viņām virsū. Viņas sākušas dziedāt:

„Sauciets kliedza, sauciets brēca,

Tīrumiņu meklēdams,

Še meties, tu, sauciet,

Te ir labi tīrumiņi”.

Ezers tūlīt nokritis un abas sievietes dzīvas izsviedis krastā, kas stāstījušas citiem par redzēto.

LFK 1654, 508. Anna Aperane 76 g.v., Jēkabpils Saukas „Žievaltos”; pier. Aina Broka 1938.

Saukas ezers

Reiz meitas velējušas drēbes pie Saukas ezera. Viņas redz, ka pa gaisu nāk melns mākonis. To viena meita teikusi: „Nāc, nāc, Dumbļa ezeriņ, meties Sauka ezerā! Tūlīt ezers arī nokritis un meitas noslīkušas. Dumbļa ezers bijis (tur) netālu no Elkšņu muižas Rites pagastā. Tagad viņš jau sen ir aizaudzis, varbūt vēl kādā vietā drusku ir ūdens. Saukas ezers toreiz bijis ļoti mazs. Bet tagad viņš ir diezgan liels.

LFK 1654, 3409. Marija Miezere 77 g.v., Viesītē; pier. Mirdza Jurkovska 1939.

Saukas ezers

Reiz četras meitas gājušas pastaigāties. Viņas dzirdot, ka kaut kas rūc, bet nezinājušas, kas tā par rūkoņu (ir) un kur viņa atrodas. Te uzreiz viena paskatījusies uz debesīm un redz vienu lielu mākoni nākam. Tad trešā teikusi, tur jau Saukas ezers nākot, un metušās bēgt. Tā, kura teikusi, ka nāk Saukas ezers, palikusi dzīva. Tās trīs ir noslīkušas.

LFK 1654, 3410. Marija Miezere 77 g.v., Viesītē; pier. Mirdza Jurkovska 1939.

Saukas ezers

Kādreiz senāk, kur tagad atrodas Saukas ezers, tur bija viena veca māja. Un tur vienu pēcpusdienu vēlējās divas meitas. Nāca viens mākonis, un tās meitas velēdamas teica: „Ak, kaut te būtu ezers, tad nevajadzētu nest ūdens!” Kā viņas izteica šos vārdus, tā izcēlās ezers un visi noslīka.

LFK 1654, 3772. Dore Buholte 72 g.v., Jēkabpils Viesītes „Jēčos”; pier. Velta Liepiņa 1939.

Teika par Saukas ezeru

Sensenos laikos Saukā ezera nebijis, bijusi jauka ieleja, pat ar dažiem tīrumiem un mājām. Pie kādām mājām, divas meitas velējušas veļu, kad ieraudzījušas melnu lielu mākoni pa gaisu nākot, tad abas sākušas lūgties: „Meties, ezeriņ, meties, te tev būs jauka vieta!” Tad arī mākonis nolaidies ar visām zivīm. Tā ir cēlies Saukas ezers. Bet pretim P. krogam, kas atrodās Neretas lielceļa malā, uz dienvidiem ir purvs, saucams par Stulvi. Tas arī kārojis pēc šī ezera. Tas nu sasaucis visus garus, un pavēlējis ezeru pārliet, tas ir aiznest uz purvu. Kādu vakaru gari stājās pie darba un sāk ezeru pārnest uz purvu, ka arī labi veicies. Bet ap pusnakti notiek nelaime. Pēdējam garam nesot savu kausu, iedziedās gailis, un kauss izlija necik tālu no ezera pretim bijušai Loņas muižai. Tā arī tur izkļuvis mazs ezeriņš, kas vēl tagad ir redzams un tas arī ir nosaukts par „Kausiņu”. Bet Stuļvu purvā ir prāvs ezeriņš un bagāts ar zivīm, jo nav iespējams tās izzvejot. Tā no viena ezera ir cēlušies trīs.

LFK 1654, 5597. Pēteris Sirmais 67 g.v., Viesītē; pier. Berta Kasteine 1939.

Teika par Saukas ezeru

Saukas ezers nācis no Sēlpils Strubuču purva. Viņam ļoti nepaticis šis nosaukums un tādēļ nācis šurp uz Saukas pagastu. Tagadēju Saukas ezera vietā bijis liels klajums. Kādā dienā tur trīs meitas tur velējušās. Uzreiz ezers nācis šņākdams pa gaisu. Viena meita izsaukusies: „Meties, Saukas ezeriņ, šai lielā tīrumā, še būs Saukas ezeriņš!” Tā meita, kas šo saukusi, palikusi dzīva, bet pārējās divas noslīkušas, tā cēlies Saukas ezers.

LFK 1654, 6594. Grieta Kalniņa 71 g.v., Viesītē; pier. L. Ābols 1939.

Teika par Saukas ezeru

Senos laikos Sauka ezera vietā bijuši lauki un mājas. Kādu dienu trīs meitas mazgājušas vēļu. Tanī diena bijuša ļoti liela migla. Viena meita pacēlusi galvu un sacījusi: „Kas te šņāc un kas rūc”. Otra sacīja „Tas jau ezers lido pa gaisu!” Trešā meita atminējusi vārdu un sākusi dziedāt:

„Meties Sauka ezeriņ,

Še ir labi tīrumiņi”.

Ezers nolaidies un appludinājis visu apkārtni. Noslīkušas ar visas trīs velētājas. Lielie ezera viļņi izskalojuši dažus mājas baļķus, lai zina, ka kādreiz ir bijusi apdzīvota vieta.

LFK 1654, 7081. Zelma Veinštoka Jēkabpils Viesītes „Cīruļos”; pier. Jānis Veinštoks 1939.

Kā cēlies Saukas ezers

Saukas pagastā atradusies kāda upe, kuŗu saukuši par Dūņupi. Pie šīs upes aizgājušas divas meičas velēt drēbes. Tā velējoties, viņas paskatās uz augšu un redz, ka tuvojas liels melns lietus mākonis. Viņš tuvojies ar vienu tuvāk, viena meita nobijusies un teikusi: „Lai jods sasper tevi un aizdzen uz purviem un mežiem”. Bet otra meita sākusi skaitīt: „Rūci, kauci ezeriņi, sev vietiņu meklēdams, meties šinī vietiņā, būsi Sauka ezeriņš.” Tūlīt novēlies liels ūdens blāķis un pirmo meitu ierāvis sev līdz. No tā laika Saukas ezerā, pie Dūņupes daudz cilvēku slīkstot.

LFK 1657, 4380. Anna Sproģe 65 g.v.; pier. Osvalds Vītols 1939.

Saukas pilskalns atrodas pie Saukas ezera. Senāk senči cēla pilis pie ūdeņiem. Pils valdnieks bijis ļoti bagāts un arī skops. Pils valdniekam bijušas meitas. Tās gribējušas, lai tēvs sarīko dzīres. Valdnieks rīkojis. Sanācis daudz augstmaņu. Dzīres sākās. Dzēruši, dzēruši, bet ap pusnakti sacēlušies ezerā lieli viļņi. Viļņi pili nogremdējuši. Pilī arvienu dzerot un ēdot, bet nevarot beigt ne ēst, ne dzert. Neviens viesis netiekot mājās. Tai vietā uzcēlies augsts kalns. Esot mēģinājuši kādi cilvēki rakties kalnā un gribējuši tikt pie pils bagātībām, bet apbrukuši. Vēl tagad tai kalnā redzamas dobes, kur grimusi pils. Tādēļ kalns nosaukts par pilskalnu.

LFK 1665, 158. No savas vecmāmiņas pier. Hermīna Selepa Jēkabpils Saukas „Ķesteros”1939. Ancelāne, 1988, 77.

Teika par Saukas ezeru

Tagadējā Saukas ezera vietā agrāk bijusi maza, maza upīte. Kādu dienu Saukas muižas meitas mazgājušas drēbes pie mazās upīte. Bijis ļoti karsts laiks. Pie debesīm pacēlies ļoti liels lietus mākonis. Meitas iesaukušās, kaut Dievs dotu šīs upītes vietā ezeru. Tikko viņas izteikušas pēdējos vārdus, nolaidies Saukas ezers, noslīcinādams visus cilvēkus un mājas. Cilvēki stāsta, ka pēc tam ezera ūdeņi izskalojuši ļoti daudz mantu un māju atlieku. Jaukā laikā tagad vēl varot dzirdēt Saukas ezerā mazgājam drēbes. Saukas ezers dažā vietā ir ļoti dziļš. Saukas ezers ir 7 km gaŗš un visplatākā vietā 3 km plats.

LFK 1665, 332. Jānis Lasis 81 g.v. Jēkabpils Saukas „Rijniekos”; pier. Herta Lase 1939. Ancelāne, 1991, 271.

Saukas ezers

Vidzemē pie Sausnējas muižas ir purvs, kurā ir Krievu sala. Agrāk tas purvs bijis ezers, kas kādā lielā kaujā aizmilzis ar asinīm. Viņš pacēlās gaisā un rūkdams šņākdams gājis projām, kamēr nonācis Kurzemē. Tur meitas velēdamas esot dziedājušas:

„Sauka gāja saukādama,

Sauc lielā tīrumiņa:

Meties, Sauka, šai vidū,

Še lielie tīrumiņi!”

Meitas šai dziesmā uzminējušas ezera vārdu, kas tad tūliņ nolaidies zemē, tā kā velējamās vāles vien virs ūdens palikušas. Tā esot cēlies Saukas ezers.

LFK 1674, 372. Pier: A. Detlavs 1939.

Saukas ezers

Reiz divas meitas gājušas pie upes veļu velēt. Abas velējušās dziedādamas. Te izdzirdušas lielu troksni. Sākušas visapkārt skatīties, un ieraudzījušas gaisā lielu melnu mākoni, kuŗš briesmīgi rūkdams riņķī grozījies, un nekur citur neaizvirzījies. Meitas, to redzēdamas, sākušas dziedāt:

„Rūci, rūci ezeriņi,

Sev vietiņas meklēdams,

Meties šurpu, ezeriņi,

Būsi Saukas ezeriņš”.

Te pēkšņi ezers ar lielu troksni novēlies un apracis abas velētājas. Un tā viņš nosaukts par Saukas ezeru, jo tā meitas viņu bija nosaukušas.

LFK 1703, 447. Lavīze Krūza 80 g.v., Liepājas Vaiņodes „Alejās”; pier. Gunta Minka 9 g.v., 1940.

Kur cēlies Saukas ezers

Taubē reiz viens puisis nākot tā no darba jau mājās. Te šo saķēris ceļā lietus. Nu domājis: „Pag, paiešu zem kāda kupla koka”. Labi. Pagājis zem brangas liepas. Bet lijot! Tā, ka lai divu soļu attālumā zveļ ar mietu pierē, neredzēt! Un tā sācis skatīties: Tabat! Rā! Zivis sākušas lēkāt pa gaisu. Brīnumi! Bet tur bijis netāl ezers. Tā ir tamā vietā, skaties, izceļoties no vakariem un pārlaižoties uz rītiem, kur tagad Saukas ezers. Bet kur izcēlies – palicis purvs. Ne tur var ieiet zirgs, ni cilvēks. Tagad tur tāds, ļaudīs iesaukts, Krievu kakts. Stieg līdz sprandam. Ir jau redzēts: vasar dažreiz trīs, dažreiz divi stabi izceļas no zemes pamalē. Paceļas, aug, jau melns un lietus klāt. Zivis izkrīt, ezers pārceļas no vakaru puses uz rītiem. Kur ta visi šitie radījumi? Ja zeme savienojas ar gaisu, ir pievelk zeme. Viss no zemes.

LFK 1731, 6484. Pēteris Spura Bauskas Mēmeles „Timsānos”; pier. Osvalds Līdeks 1943.

Pie Saukas ezera atrodas Ormaņkalns. Vienā vietā ezers tik dziļš, ka Ormaņkalnu varētu ievelt un vēl dziļums nebūtu pilns. Tanī vietā esot nogrimusi pils, kur dzīvojot virsaitis Sauķis. Plauži esot viņam kambarsulaiņi. Tie pāris reizes sapinušies zvejnieka Vincāna tīklos. Ziemās Sauķis izbraucot pabraukāties pa ezeru. Naktīs varot dzirdēt, ka skan ilkšu zvaniņi.

LFK 1895, 370. Karlīne Pāvula Jēkabpils Saukā 85 g.v.; pier. L. Biemelte 1952. Ancelāne, 1991, 273.

Kā cēlies Saukas ezers

Trīs meitiņas strauta malā velējušās. Pēkšņi nācis pa gaisu tumši zils, melns mākonis. Meitas izsaukušās:

„Rūca, kauca ezeriņš,

Sev vietiņu meklēdams.

Meties še, ezeriņ,

Te būs Saukas ezeriņš”.

Tad uzreizi viss zilais mākonis nācis zemē, palicis par ezeru. Divas meitas noslīkušas, bet trešā izglābusies kā ziņnese.

LFK 1910, 6571. Emīlija Šlesere (1875) Rīgas Skultē; pier. Antonija Siliņa 1954.

Sauka no mums ir piecdesmit kilometru. Tur, kur Saukas ezers, agrāk nebija ezera. Pa gaisu lidojis briesmīgs mākonis. Iedzīvotāji bija tais domās, ka mākonis briesmīgu postu atnesīs. Gadījusies kāda sieviete, kas nodeklamējusi kādu dzejojumu. Viņa atminējusi Saukas nosaukumu, un ezers nolaidies.

LFK 1955, 14932. Jānis Kalniņš 85 g.v., Jēkabpils Seces „Ošos”; pier. Jāzeps Rudzītis 1961.

Te otrā pusē Saukas ezeram bija muiža, bet šai pusē bijuši zirgu staļļi. Tur vēl ir pamati, kur tie zirgi turēti. Braucamie ceļi gājuši pāri ezeram, tur ciets pamats, smiltis sabērtas, ceļa vieta pāri ezeram, tur tagad niedres saaugušas.

LFK 2157, 9. Pier. Ieva Vītola, Ilona Žīgure Jēkabpils Saukas „Jaunvilnīšos” 2006.

Par Sauku - vārds ir radies, kad Sēlijas novadā sanāca sirotāji, tad dedzināja ugunskurus, sauca visus kopā, lai aizstāvētos.

(..) Saukas ezeram ir Saukas rags, Dābola radzis, daudz radžu ir. Vienīgais lielais ir Saukas rags, tur savā laikā bija pīļu bars, pīles sēdēja rindā dižā kārtā, biju diezgan liels mednieks. Man bija enerģija, izpļāvu niedrītes, viņas sēd tādā garenā svītrā tā kā meitenes, kad krelles nēsā, un es izšāvu un pa divpadsmit trīspadsmit iznesu ārā, pārējās pacēlās gaisā un domā, ko tās māsas neceļas.

(..) Saukas ezerā agrāk zuši daudz bijuši, kopš Dūņupe iztaisnota, zuši vairs netiek nārstot uz Saragosa jūru. (..) Senos laikos līdz pusezeram varēja tikt, bet ceļa nebija pāri, niedru agrāk nebija, krasts bija līdz mājai, koku nebija, varēja pa logu izbāzt makšķeri un makšķerēt zivis. (..) Kad Dūņupi izraka, tad ūdens pazeminājās, pazuda ezeriņš Kausiņš, tagad vairs nav, viss aizaudzis ar krūmiem. Kā izraka, līmenis krita, un viņš (Kausiņš) aizgāja pa pieskari. Es uzskatu, dabā nevajag iejaukties, ezers negrib sevi apbižot, paņems niedrājus, alksnājus un aizaugs. (..) Saukas ezera galā ir Dievkalniņš, laba vieta, tur pat ir ceļš uz augšu, kalniņš bijis nocietināts.

(..) Ezers ņem nost lietus, kad līst, tad līst. To nevajag izbaudīt – spērienu ezerā, kad sper negaiss, nav ko uz ezera elpot, viss riņķī paliek dzeltens, nav ko elpot, a tas ūdens gāžas laivā, tādi viļņi kā jūrā. Vajag tikai padomāt, iebrauksim ezerā un sākas. Niķu pilns! Kolīdz taisies iebraukt, tā sākas. Parasti visi negaisi iet gar malu, tas rags pietur vēju, dabas spēki te darbojas – vai nu sēstas lejā vai iet gar malu, ja sēstas, tad sēstas nopietni. Tas notika pirms trijiem gadiem – ārprāts, nevienam nenovēlu, iznāc ārā, kā tu stāvi, viss tek no drēbēm. Tas bija šausmīgs negaiss, nāca no Neretas, izbraucām otrā krastā, nekad dzīvē tāds negaiss nav redzēts. Sper pa ezeru, nav ko elpot, kad izkāpj ārā, jāstāv uz vienas kājas krastā, jo uzlādēts cilvēks, var atkal iespert zibens. Pilnīgi ozona smarža.

LFK 2157, 13 - 17. Kārlis Rēdlihs, Jēkabpils Saukas „Markudānos”; pier. Ieva Vītola, Ilona Žīgure 2006.

Tas ir patiess notikums, te bija divas muižas, Lones muiža un Dzērves muiža, tur uz Skvosu pilskalna pusi. Tad, lūk, tur braucis kučieris un vedis divas Dzērves muižnieka meitas, nomaldījies no ceļa kaut kur pie Dūņupes vai Kausiņa, ielūzuši ledū, zirgi noslīkuši. Meitenes palikušas dzīvas, bet piemeties vadātājs, tās apsēdušas zem koka, bijusi ziema, un viņas nosalušas.

Senos laikos, te brauca ar zirgiem pāri ezeram, kur īsti bija tie ziemas ceļi – nezinu, pa vasaru ar zirgiem ne, tad ar laivām.

(..) Skvosu pilskalnā, tur bija vidū bedre, ļoti iespējams, ka tur bijusi aka. Tad kaut ko tādu runāja, ka tur ielaista pīle, kas izpeldējusi Saukas ezerā.

LFK 2157, 18 - 22. Osvalds Strautiņš Jēkabpils Saukas „Niedrās”; pier. Ieva Vītola, Ilona Žīgure 2006.

Te (..) brīnumzilām dzelmju acīm debesīs raugās teiksmotais Saukas ezers, kas pašam vellam ar savu skaistumu tā sariebis, ka nešķīstais to nolēmis vienā tumšā naktī sausu izdzert. Viņš ņēmis kausu ar garu kātu un strēbis uz velna paraušanu, bet nespējis veikt ne trešo daļu, kad, kā jau visās teikās, rītausmu vēstot, iedziedājies gailis. Tumsās valdnieks to, protams, nav varējis ciest, metis smeļamo zemē un triju mērkaķu ātrumā traucies uz elli prom, savu posta darbu nepabeidzis. Ja kāds šai leģendai netic, lai paskatās kartē; tur skaidri redzama no ezera nodzertā, purvainā rietumdaļa un apaļš līcītis ar slīkšņu, ko tautā no tā laika sauc par Kausiņu. Bet pa rokturi joprojām tek ūdens, ko par Dūņupi dēvē.

Osvalds Strautiņš Jēkabpils Saukas „Niedrās”. Cīrule, 2006, 152.

Reiz Saukas pagastā pašā ezera malā esot bijusi pils. Pils nogrimusi un tai vietā radies kalns, kuru nosaukuši par Pilskalnu. Mans vectēvs stāsta, ka kādus četrdesmit gadus atpakaļ vietējie zemnieki gājuši rakt pils mantu un naudu. Vēl tagad redzamas dobes, kur toreiz rakts, tikai apaugušas ar zāli un sūnu. Pilskalnam pašā galā ir redzamas dziļas alas. Dibena šām alām nevarot neviens atrast. Tamdēļ ļaudis tic, ka pa šīm alām varot nolaisties līdz nogrimušai pilij. Mans vectēvs, kad netāļu no ezera dzīvojis, mēģinājis līst pa šīm alām, bet bijušas bailes, ka neuzbrūk zeme virsū.

Pier. A. Ābols. Ābols, 1931.

Saukas ezers

Pie Sausnējas muižas zemē ir Piģu purvs, no kuŗa paceļas viena sala, saukta par Krievu salu. Šai krievu salā ir atrastas dažas vecas kaŗa lietas. Piģu purvs senāk esot bijis ezers, kas kādā lielā kaujā no asinīm esot aizbēdzis. Viņš pacēlies gaisā un rūkdams šņākdams gājis projām, kamēr nonācis Kurzemē. Tur meitas velēdamās esot dziedājušas:

„Sauka gāja saukādama,

Sauc lielā tīrumiņa.

Meties, Sauka, šai vidū,

Še lielie tīrumiņi”.

Meitas šai dziesmā uzminējušas ezera vārdu un ezers tūliņ nolaidies zemē, tā kā velējamās vāles vien virs ūdens palikušas. Tā nu esot cēlies Saukas ezers Kurzemē.

Piezīme: Jūsmiņš no Sausnējas raksta “Balsī” (1887.g. nr. 15. LP, VII, I 1305, 1), ka šo purvu saucot par „Piķa purvu”, un ka šie kaŗa spēki no pārskatīšanās paši savā starpā sākuši kauties. P. Š.

J. Rubenis Ērgļos. Šmits, XV, 1937, 439, 52; Ancelāne, 1991, 271.

Pretī Āķelāniem tālu ezerā iestiepjas šaura zemes strimala Pārauga. Teika stāsta, ka senos laikos Gasiņu audzes porā dzīvojis velns, kurš gājis meitās uz Jurāniem ezera otrā krastā. Lai nebūt jālepato lielais līkums ap ezeru, velns nodomājis pāri ezeram uzbērt taisnu ceļu. Bet iedziedājies gailis, un tā velns līdz Jurāniem neticis.

Zenta Cīrule Jēkabpils Saukā. Cīrule, 2006, 23.

Teika vēsta, ka velnam nepaticis ezera daiļums un diženums. Vēl vairāk: tas sanaidojies ar ezera ķēniņu, kas neļāvis velnam kārdināt ezera nāravas. Velns saniknojies ne pa jokam un nolēmis Saukas ezeru aizbērt. Kādā tumšā rudens naktī piegrābis Ormaņkalnā pilnu muti ar smiltīm un laidies uz ezeru, bet te, kas viņu zina, kurās mājās, varbūt pie Brenča, iedziedājies gailis. Velns no pārsteiguma un izbīļa atvēris muti, un viss nesamais izbiris. Vēl tagad nestos akmeņus un smiltis var redzēt ezera krastā.

Ribulis, 2006, 45.