Teikas par Seces Akli
I. Vītola. Teikas par Augšzemes ezeriem. Grām.: J. Urtāns. Augšzemes ezeri. Arheoloģija un folklora. - Nordik, 2008., 194.-203.lpp.
nosūtīts pirms 16 gadiem
Aklis (Aklais ezers, Akļa ezers, Purva ezers)
Platība ~ 1 ha
Aizkraukles rajons, Seces pagasts
Aklais ezers (Aklis)
Kur tagad Aklais akacis guļ, bij citreiz mūžīgs mežs. Šinī mežā bija maza mājiņa, kurā dzīvoja darvdeģis Klīsts ar savu sievu.
Reiz vakarā kāds klaudzinājis pie būdiņas durvīm. Klīsts piecēlies tās atvērt. Te ienāca vecs vīriņš un lūdz naktsmājas. Klīsts viņu mīļi uzņēma un padeva vakariņas, pēc tam visi apgūlās. No rīta Klīsts ar savu sievu pamodās skaistā pilī. Vecais vīriņš bija pazudis. Klīsts nu bija laimīgākais un bagātākais tai apgabalā. Pagāja vairāki gadi, līdz kādā vakarā, kad pilī visi gulēja, kāds vecītis pieklauvēja pie pils vārtiem. Vārtusargs žāvādamies pamodās un vaicāja, kas tur esot. Vecītis atbildēja: „Kāds vecs vīrs meklē naktsmāju.” Vārtusargs modināja ganus, gani sulaiņus, sulaiņu kungu – Klīstu, beidzot visi atkal aizmiga. Velti vecītis klaudzināja otrreiz. Nu ņēmās gani to apsmiet; kad vecītis pacēla savu cepuri, kādu dāvanu lūgdams, tad gani tam pielēja pilnu cepuri un acis ar dubļiem. Vecītis ar svārku stūri izslaucīja acis un, dubļus iz cepures liedams, aplēja visu pili. Rūkdama nogāja bezdibenā lepnā pils ar visiem mieguļiem. Dubļains ūdens piepildīja to vietu, kur agrāk Kleistu pils stāvējusi. Tā izcēlās Akļa akacis.
LFK 70, 313. L. Vieglā Jelgavas Jaunsvirlaukā; pier. L.Launadziņš 1924. Ancelāne, 1991, 210.
Pēc vairāk simtiem gadu apkārtnē izcēlās domas Akls nevarot būt bez dibena. Ļaudis sanāca un sanesa trīsdeviņas virves pītas no lūkiem un nolaida Aklā, bet dibena nesasniedza, tad tie sanesa trīsdeviņas virves vītas no kaņepēm, bet dibena nesasniedza, beidzot tie sanesa trejdeviņas virves vītas no nātru šķiedrām un piesēsi akmeni galā, nolaida dibenā. Šoreiz virve sasniedza dibenu. Nu tie vilka akmeni augšā, bet akmenis bij palicis par auna galvu un iebrēcās: „Bē!”, un nogrima. Nu tie piesēja citu akmeni un nolaida. Šoreiz akmeņa vietā iznāca vērša galva un iebļāvās: „Bū!”, un nogrima. Ar trešo lomu iznāca cilvēka galva un dziedāja:
„Zvejnieciņi, zvejnieciņi,
Dūņām Akļu nejaucat!
Tīrs lai tiktu ūdentiņis,
Dieviņam nodzerties.
Būs Dieviņš atdzēries
Aklā tīru ūdentiņu,
Pacelsies Klīsta pils
Senākā brangumā”.
To dziedājusi galva nogāja dibenā.
LFK 70, 314. L. Vieglā Jelgavas Jaunsvirlaukā; pier. L.Launadziņš 1924.
Teika par Akli
Kādreiz tur, kur tagad atrodas Akļa ezers, bijusi varena ķēniņa pils. Pilī reiz ienācis vecs ubags un lūdzis dāvanas. Ķēniņš sūtījis ubagu pie pavāra, lai tas ielejot putru. Pavārs prasījis, kamā traukā lai tas ielejot. Ubags atbildējis: „Ielej tepat cepurē, cita trauka man nav.” Pavārs ņēmis liet. Viņš lējis, kamēr pils nogrimusi.
LFK 302, 1332. M. Ezerose 78 g.v., Jēkabpils Bogu muižā 1927.
Teika par Akļa ezeru
Reiz kādam saimniekam Aklī esot noslīkusi govs. Vakarā viņš gājis govi vilkt no ezera ārā un nodīrāt ādu. Kā ticis pie Akļa, tā kā par brīnumu, tas redzot šādu ainu: viņa govs izcēlusies virs ūdeņa ar kājām uz augšu un uz govs vēdera sēdot melns kungs un jājis Aklim riņķī. Uz krasta sēdējusi kāda kundze ar sunīti klēpī. Te uz brīdi kungs ar visu govi pazudis ūdenī. Kā kungs pazudis, tā arī kundze ar visu sunīti ielīdusi. Pēc laba brīža kungs ar govi un kundzi atkal parādījušies un aizjājuši uz Klistapa grāvi. Tur tie arī palikuši.
Piezīme: Akļa ezers un Klistapu grāvis atrodas pie Seces pamatskolas.
LFK 302, 1333. Ieva Dūdiņa 64 g.v., Jēkabpils Seces „Jaunšļūkās” 1927.
Teika par Akli
Kur tagad viļņojas Aklis, tur senāk, kā veci ļaudis stāsta, esot bijusi pils. Pils kungs bijis ļoti bargs pret saviem pavalstniekiem. Par to pērkons sadusmojies un nospēris pili. Tad sācis līt lietus un pils mūri nogrimuši. (Uz visiem laikiem pils nav nogrimusi. Tā nogrimusi līdz tam laikam, kamēr par to kāds apžēlojas). Kādā vakarā pie ezera pienācis kāds vecītis un saucis pils kungu, lai nākot ārā no ezera. Bet kungs esot tikai mēdījies. Pēc apm. 100 gadiem vecītis palicis akls. Tamdēļ arī šo ezeru sauc par Akli.
LFK 302, 1335. Ieva Kvāle 64 g.v., Jēkabpils Seces „Baložos” 1927.
Teika par Akli
Netālu no Seces pamatskolas atrodas neliels ezeriņš. Viņš agrāk bijis daudz lielāks un ieņēmis pat to vietu, kur tagad atrodas Seces skola. Teika stāsta, ka senāk tur bijusi varena pils. Pilī dzīvojis bagāts valdnieks ar savu meitu. Viņi Pērkonim nekalpojuši. Par to Pērkonis sadusmojies un notriecis pili apakšzemes valstī. Bieži gadījies, ka valdnieka meitas balss šajā dobē bijusi dzirdama. Tomēr ko īsti viņa tur teikusi nevarējis saprast. No Akļa kādu ½ versti uz ziemeļiem dzīvojis Polis, kuŗš bijis Pērkoņa mīļākais kalps. Polis dabūjis dzirdēt, ka valdnieka meita tur runājot, gribējis uzzināt, ko viņa tur īsti sakot. Lai uzzinātu, tad kādā naktī aizgājis pie dobes un visvisādi izjautājies, bet atbildes nedabūjis. Tad pārgājis mājās un lūdzis Pērkoni nākt tam palīgā, atriebties valdnieka meitai par nerunāšanu. Šo lūgšanu tas skaitījis klusam. Bet, kad Pērkonis nenācis, tad uzsācis pusdikti. Kad Pērkonis vēl neatbildējis, tad kliedzis savu lūgšanu, cik skaļi vien spēdams. To Pērkonis arī dzirdējis un bijis klāt, prasīdams, ko kalps vēloties. Kalps izstāstījis visu, kas noticis ar valdnieka meitu. Tādēļ kungs pielējis bedri ar ūdeni, lai princeses balss neskan cauri un lai to Polis nedzirdētu. Tomēr lieta nebij tik vienkārša. Valdnieka meita iznākusi virs ūdens un nosolījusies visus Pērkoņa labvēļus noraut apakšzemes valstī. Arī pašam Pērkonim brīv tikai lidot pa gaisu, bet, ja viņš virs zemes nākšot, tad arī viņu noraušot apakšzemē. Par to Polis briesmīgi nobijies, jo zināja, ka viņš ir viens no Pērkoņa labvēļiem. Tādēļ skrējis, cik vien ātri spēdams, uz savu māju, kuŗu atrada jau nogrimušu. Pērkoniem bija vārds Kristaps, un to Polis nevarēja izteikt. No bailēm viņš skrēja uz vakariem, tad pagriezās atpakaļ un skrēja uz rītiem. Skrienot viņam sekojusi liela lietus straume, no kuŗas izcēlies grāvis. Polis pieskrējis pie Akļa, kuŗu noturējis par Kristapa dzīvokli, devies iekšā, kliegdams: “Klistap, Klistap!” Tādēļ grāvis dabūjis vārdu: Klistapa grāvis. Viņš tagad no Akļa ir atdalījies, un skola atrodas starp Akli un Klistapa grāvi. Pat to vecajiem cilvēkiem vēl tagad pastāv domas, ka skolai jāgrimst. Arī to apkārtni, kur Polis dzīvojis, sauc par Poļāzi.
LFK 302, 1361. Pēteris Lazdiņš 78.g.v. Jēkabpils Secē, teiku noklausījies apm. 50 gadu atpakaļ no „veciem ļaudīm” Jēkabpils Seces nespējnieku mājā 1927.
Klista pils bijusi senāk tur kur tagad Akļa ezers. Tā bijusi skaista un bagāta pils. Kādu vakaru ienācis pilī nabaga vīrs un lūdzis naktsmāju, bet pils īpašnieks bijis tik nežēlīgs un aizdzinis veco vīru, kas bijis Dievs un kuŗš nācis pārbaudīt pils īpašnieka dvēseli. Dievs nu pārskaities par pils kunga cietsirdību un licis pilij nogrimt. Grimstot devis pilij jaunu vārdu, teikdams, ja kāds kādreiz jauno pils vārdu uzminēšot, tad pils celšoties augšā.
LFK 302, 1362. Pēteris Lazdiņš 78.g.v., Jēkabpils Secē, teiku noklausījies apm. 50 gadu atpakaļ no „veciem ļaudīm” Jēkabpils Seces nespējnieku mājā 1927.
Teika par Akli
Reiz senos laikos dzīvoja Secē kāds bargs kungs. Viņam ienāca prātā nosusināt „Koka” ezeru. Šo darbu uzņēmies kāds vīrs. Lai drīzāk veiktu šo nodomu, ļaudis ar pātagām tika dzīti pie darba. Bet kad grāvs bija izrakts, darba vadītājs palika akls. Tamdēļ arī jauno ezeru nosauc par Akli.
Stāsta, kā Aklis esot bez dibena. Kādreiz gribējuši Akli izmērīt. Ņēmuši 12 ass gaŗu virvi, piesējuši galā akmeni un laiduši ezerā, bet dibena neatraduši. Tikai virvu galā, akmeņa vietā bijis atradies sarkans katliņš. Otru reizi salaiduši 3 kamoļus gaŗu diegu, bet dibena arī šoreiz nevarējuši atrast, tik akmeņa vietā bijusi galva ar sarkanu mēli.
Piezīme: Koka ezers atrodas apm. 3 km no Seces pagasta 6-klasīgās pamatskolas uz dienvidiem. Aklis atrodas pie Seces pamatskolas.
LFK 302, 3659. Lība Bērziņa 44 g.v., Jēkabpils Seces „Sudmalniekos” 1927.
Teika par Akli
Kāds vecītis gribējis Akļa ezeru nolaist uz Daugavu. Tamdēļ viņš sācis rakt grāvus. Bet nepagājis necik ilgi, ka vecītis palicis akls. Tamdēļ arī ezeru nosauc par Akli.
Piezīme: Akļa ezers atrodas pie Seces pamatskolas.
LFK 523, 266. Ieva Kvāle 71 g.v., Jēkabpils Seces „Baložos”; pier. K. Kvāls 1927.
Kā Akļa ezers cēlies
Tur, kur tagad viļņo Akļa ezers, senāk esot bijusi lepna ķēniņa pils. Pils kungs bijis ļoti bārgs pret saviem pavalstniekiem. Par to pērkons sadusmojies un licis pili nospert. Pēc tam sācis līt lietus un pils mūri nogrimuši. Drīz tur izcēlies ezers, kuŗu nosaukuši par Akli. Uz visiem laikiem pils nebijusi nogrimusi, bet tikai tik ilgi, kamēr par to kāds apžēlosies. Kādu vakaru pie ezera pienācis kāds vecītis un saucis ķēniņa meitu ārā, bet ši tikai mēdījusies. Pēc tam atskanējusi mūzika un pils drusku pacēlusies, un ar tādu pašu mūziku atkal nogrimusi. No tā laika pils esot nogrimusi uz visiem laikiem.
LFK 523, 297. L. Platkāja 42 g.v., Jēkabpils Seces „Jaunšļūkās”; pier. K. Kvāls 1927.
Kā Aklis cēlies
Tur, kur tagad atrodas Aklis, senāk bijusi skaista pils. Reiz pilī ienācis nabags lūgt dāvanas. Pils kungs arī atvēlējis pavāram, lai iedodot putru, bet nebijis neviena trauka, kur ieliet. Ubags teicis, lai lejot putru cepurē. Pavārs arī lējis, bet, cik viņš cepurē ielējis, tik tā visa izlijusi laukā. Tā pavārs lējis, kamēr pils nogrimusi un tanī vietā izcēlies ezers, kuŗu nosaukuši par Akli.
LFK 523, 298. L. Platkāja 42 g.v., Jēkabpils Seces „Jaunšļūkās”; pier. K. Kvāls 1927.
Teika par Akli
Senos laikos pie Akļa malas kāds gans ganījis govis. Te kas bijis kas ne, pate labākā govs iekritusi Aklī un noslīkusi. Vakarā nākuši vairāk cilvēki govi vilkt ārā. Bet kā par brīnumu tie redzot, govi peldam pa ūdens virsu, un viņai mugurā uzkāpis kāds melns kungs. Līdz ko melnais kungs ieraudzījis viņus nākam, viņš ar visu govi pazudis.
LFK 523, 299. Jānis Upītis 70 g.v., Jēkabpils Sērenes „Škutānos”; pier. K. Kvāls 1927.
Teika par Akli
Kāds vecītis gribējis nolaist Akļa ezeru uz Daugavu. Tamdēļ viņš sācis rakt grāvus. Bet vecītis drīz palicis akls. Tamdēļ arī ezeru nosaukuši par Akli.
LFK 523, 300. Made Kalniņa 80 g.v., Jēkabpils Seces „Bitēnos”; pier. K. Kvāls1927.
Veci ļaudis stāsta, ka Aklis esot bez dibena. Kādreiz ļaudis gribējuši Akli izmērīt. Tamdēļ ņēmuši 20 asu garu virvi, piesējuši galā akmeni un laiduši Aklī, bet dibena neatraduši. Tikai galā virvei akmeņa vietā atradies sarkans katliņš. Otru reizi salaiduši 3 kamolus diegu, bet arī dibena neatraduši. Tikai diega galā bijusi galva ar sarkanu mēli.
LFK 523, 301. L. Platkāja 42 g.v., Jēkabpils Seces „Jaunšļūkās”; pier. K. Kvāls 1927.
Teika par Akli
Tur, kur tagad Aklis, senāk bijusi lepna pils. Pils kādreiz nogrimusi un tās vietā izcēlies ezers. Ja Aklī tā labi dziļi nolaižoties, tad ar kājām varot sataustīt it kā spāres.
LFK 809, 210. Made Ziediņa 66 g.v., Jēkabpils Sērenes Talsiņas muižā; pier. Alberts Purens 1929.
Teika par Akli
Kādreiz Akli gribējuši izmērīt. Tajā ielaistas trejdeviņas lūku auklas un tās galā akmeņu maiss. Kad auklu izvilkuši, tās galā bijusi auna galva, kas teikusi: „Bē”. Laiduši šņori otrreiz Aklī. Nu tās galā bijusi piesieta vērša galva, kas pateikusi: „Bū”. Kad šņori ielaiduši trešo reizi, tās galā bijusi cilvēka galva, kas teikusi:
„Zvejnieciņi, zvejnieciņi,
Dūņām Akli nejauciet,
Lai stāv tīrs ūdentiņš,
Kur Dievam nodzerties.”
LFK 809, 212. Made Ziediņa 66 g.v., Jēkabpils Sērenes Talsiņas muižā, teiku iemācījusies skolā no skolotāja Fr. Mālberga; pier. Alberts Purens 1929.
Teika par Akli
Tur, kur tagad Aklis, senāk esot dzīvojis kāds vecītis ar vecenīti. Kādu vakaru gar vecīšu būdiņu gājis Dievs. Tas iegriezies pie vecīšiem un lūdzis nakts māju. Vecīši paši nogūlušies uz grīdas un pataisījuši vecīšam savā gultā mīkstu vietu. Otrā rītā vecītis izgājis ārā un teicis: „Šito gadu lai šeit stāv pils”. Līdz ko Dievs aizgājis, tūlīt būdiņas vietā pacēlusies skaista pils. Pēc kāda laika Dievs atkal gājis uz vecīšiem lūgt dāvanas. Piegājis pie skaistās pils, vecītis pasniedzis pa logu cepuri un skaitījis pātarus. Pēc kāda laika pie loga parādījies tas pats vecītis, kas agrāk Dievu tik laipni uzņēmis. Tagad tas paņēmis Dieva cepuri, piedirsis to un izsviedis pa logu atpakaļ. Dievs tagad no tiesas saskaities. Projām iedams tas noteicis: „Citu gadu lai te stāv liels ezers”. Līdz ko Dievs tā pateicis, tā lepnā pils ar visiem apdzīvotājiem nogrimusi un viņas vietā pacēlies ezers.
Stāstītāja nevar labi atcerēties, no kā viņa teiku noklausījusies, prātā nākot, it kā būtu dzirdējusi skolā no skolotāja Fr. Mālberga, bet galvot nevar.
LFK 809, 286. Ede Elksne 75 g.v., Jēkabpils Seces „Šļūkās”; pier. Alberts Purens 1929.
Tai vietā, kur tagad ir netālu no Seces skolas ezeriņš, saukts Aklis, senos laikos esot bijusi maza mājiņa. Mājiņā dzīvojis viens pats jau krietni vecs puisietis. Viņš bijis ļoti nabadzīgs, un neviens par viņu nelicies ne zinot. Un tā viņš tu dzīvojis ilgus gadus. Reiz, jau labi vēlu vakarā, pie mājiņas durvīm piedauzījies kāds ceļagājējs un lūdzis naktsmājas. Vientulis arī ielaidis, dalījis savās vakariņās un devis arī salmu maisu, uz kā pārgulēt. Otrā rītā atvadoties ceļagājējs sacījis: „Par tavu labo sirdi, lai tu kļūtu bagātāks par visiem un lai tava būdiņa pārvērstos skaistā pilī.” Un nākošajā rītā nabaga vīrs atmodies skaistā pilī. Bijuši lieli brīnumi par tādu pārvēršanos, bet, kādēļ tas tā, to nevarējuši uzzināt, jo arī tagad viņš dzīvojis viens.
Pēc kāda laiciņa pavēlu vakarā pilij garām gājis tas pats ceļagājējs, kas toreiz prasījis naktsmājas nabaga būdiņā. Šoreiz viņš gājis lūgt naktsmājas greznajā pilī. Bet pils durvis neatvērtas, tikai bagātnieks, pie loga stāvēdams, sacījis, lai ubags ejot pie citiem ubagiem, lai velti nedauzot pirkstus ap bagātnieku durvīm. Ceļagājējs iesviedis pa logu savu cepuri iekša. Bagātnieks to cepuri pieķēzījis un izmetis pa logu atpakaļ. Ne vārda neteicis, ceļagājējs pazudis. Un otrā rītā pils vietā bijis tumšu ūdeni pildīts ezers. Apkārtējie ļaudis sargās iet ap pusnakti garām šai vietai, jo tur spokojas.
Reiz gadījies kādam svešiniekam ap pusnakti iet tur garām. Piepeši viņš izdzirdis savādu šalkoņu sev aiz muguras. Atskatījis atpakaļ, viņš ieraudzījis baltu stāvu lielā ātrumā sev tuvojamies. Pārņēmušas bailes, jo ievērojis, ka atrodas pie tā sauktā Akļa un ka baltais stāvs pazudis viņa bezdibeņos. Stāsta, ka esot bijusi pārdrošnieki, kas neticējuši, ka ezeram nav dibena, un reiz meklējuši, bet velti – dibenu atrast nevarot.
LFK 964,1. No savas vecāsmātes pier. Reinis Osis Jēkabpils Secē 1930.
Kur tagad ezers Aklis, tur senāk bijusi karaļa pils. Kādreiz pilī iegājis vecītis un lūdzis padzerties. Kad tas nav darīts, vecītis pili nogremdējis un virsū atstājis ūdeni, lai citā reizē pilī netrūktu.
Kādreiz ir Akli gribējuši nolaist. Rakuši grāvi, bet visi racēji palikuši akli. No tā cēlies viņa nosaukums Aklis.
Kur tagad ezers Aklis, tur senāk bijusi karaļa pils. Kādreiz pilij uzbrukuši leiši. Karalis licis zvanīt zvaniem, bet pils sākusi grimt, tā arī zvanīdama nogrimusi.
Kādreiz kāds gans ganījis govis, dienas vidū tas ieraudzījis Akļa malā kārklu krūmā sēdot kādu jaunavu ar suni klēpī, kura skaisti dziedājusi. Gans nobijies un sācis bēgt. Jaunava nokritusi ūdenī un iesaukusies žēli: „Vēl simts gadu gulēšu”, un nogrimusi.
LFK 984, 4 - 7. Eda Zālamane 75 g.v., Jēkabpils Seces „Skārdos”; pier. Voldemārs Svikliņš 1930.
Reiz senāk Akli gribējuši nosusināt un sākuši rakt grāvus, bet tie racēji palikuši akli un tā viņu no tā laika sauc par Akli.
LFK 987, 28. Jānis Rijnieks 75 g.v., Jēkabpils Seces „Lindenblatos”, dzīvojis Jēkabpils Sunākstē; pier. Jānis Dūdiņš 1930.
No Akļa ezera ir grāvis, pie Seces pagastskolas tam pievienojas vēl viens grāvis. No tās vietas, kur grāvji savienojas, grāvi tālāk sauc par Klistapa grāvi. Sen senos laikos gribējuši nolaist ezeru. Tie, kas rakuši grāvi, palikuši akli, tāpēc ezeru nosaukuši par Akli.
Teiku dzirdējis no vecākiem cilvēkiem.
LFK 1955, 14917. Ezerosis apm. 70 g.v., Jēkabpils Seces „Aizkalnēs”; pier. Jāzeps Rudzītis 1961.
Vienās bērēs vairāk nekā piecdesmit gadu atpakaļ bērinieki mērīja Akli. Sēja diega galā ko smagu, laida ezerā iekšā, bet nevarēja dabūt dibinu. Ta bērinieki teica, ka Aklim nav dibina. Ļaudis ticēja, ka Aklim nav dibina. Aklī ir nogrimusi Klistapa pils. Klistaps bija senlatvietis. Par spīti teikām, ka Aklis ir bez dibena, drošsirdīgie puikas peldoties nolaižas dibenā un satausta dūņas.
LFK 1955, 14920. Jānis Kalniņš 85 g.v., Jēkabpils Seces „Ošos”; pier. Jāzeps Rudzītis 1961.
Manā jaunībā Aklis bij vairāk par pusi lielāks. Šodien vēl tur ir zivis, lielas zivis. Pāri gadu atpakaļ ar velci izvilkuši 15 kg smagas līdakas.
LFK 1955, 14922. Jānis Kalniņš 85 g.v., Jēkabpils Seces „Ošos”; pier. Jāzeps Rudzītis 1961.
Akli gribējuši nolaist. Grāvracis, kas saņēmis to darbu, kļuvis akls, tamdēļ ezers dabūjis Akļa vārdu.
LFK 1955, 14979. Ieva Bērziņa (1878), Jaunjelgavas „Lejas Gudzēnos”; pier. Jāzeps Rudzītis 1961.
Nostāsti par Akli
Aklis – dīķim (nelielam ezeram) līdzīgs ūdens, kuram neesot dibens. Kādreiz mērījuši dziļumu, bet nekad nav dabūts dibens. Agrāk viņš bijis lielāks, tagad pamazām sāk aizaugt.
Aklis esot radies, ka tajā vietā nogrimusi Klistapa pils. Agrāk licies, ka no pils ceļas jumpravas augšā. Senāk daudz biedēja, bet tas tāpēc, ka toreiz muižas darbos gājuši neizgulējušies, tāpēc rēgojies.
Pie vecās skolas Secē vēl tagad ir Klista grāvis.
Aklis radies tā. Tajā vietā ir purvs un to gribējuši nosusināt. Rakuši grāvi. Rakuši, rakuši. Sākušas nākt jau zivis. Tad racēji palikuši akli. Ieplūdis ūdens un tā nosaukts par Akli.
Aklis radies no lietus mākoņa, kas laidies pāri un pēkšņi nokritis tajā vietā. Tāpēc ir tik dziļš.
Stāsta arī, ka tagadējā Akļa vietā skola nogrimusi. Vēlāk skola uzcelta tālāk uzkalnā.
LFK 1955, 16442 - 16445. Jānis Kalniņš (1887), Made Kalniņa (1886), Jēkabpils Seces „Ošos”; pier. Solveiga Tauriņa 1961.
Aklis, viņam akls dibens, kā saka. Viņš baronu laikos ir nosusināts, tur grāvis izrakts, lai nolaistu ūdeni. Agrāk vasarā, Ulmaņlaikos, mēs gājām peldēties. Šajā pusē, te no šitā krasta ir tāds smilšu pamats, vecās skolas krastā ir dūņas. Kādreiz dzērvenes lasījām, tur auga arī baltās ūdensrozes. Viņš viss šūpojās, viņš ir aizaugošs ezers, tie, kas bija gados vecāki, viņi ar nažiem izgrieza sūnu plostu, tad varēja pārpeldēt pāri. Tagad tur ir bebri visu pārņēmuši.
LFK 2157, 64. Jūlijs Blūms Aizkraukles Seces „Puķēs”; pier. Ieva Vītola, Laura Sīle, Agrita Ozoliņa 2008.
Aklīti sauc par Aklīti, jo viņam nemaz nav dibena. Viņš tagad maziņš, kādreiz liels bija. Kādreiz peldējāmies, bet tikai zināmās vietās. Pie ezera ir Klistapa grāvis. (..) Kādreiz uz Seces pienotavu veda no ezera ledu, ziemā zāģēja, ar kamanām veda. Netālu ir Grebu kalns, liels kalns, tur kādreiz zaļumballes bija. (..) Kara laikā Aklītis sāka aizaugt. Kara laikā karaspēks dzina govis, viņas gāja dzert un sāka slīka, armijnieki nevarēja dabūt laukā un visas govis nošāva. Tikai dažās vietās var pie ezera pieiet.
LFK 2157, 65. Mirdza Padskočija Aizkraukles Seces „Kaktiešos”; pier. Ieva Vītola, Laura Sīle, Agrita Ozoliņa 2008.
Aklis
Seces pagastā pie pamatskolas atrodas purvs. Šai purvā ir neliels ezeriņš, bet ļoti dziļš ezeriņš. Klāt tam grūti pieiet – līgojas vien. Dibena tam nekad nevarot atrast: tur pie akmeņa varot divpadsmit dzijas gabalus salaist, dibena tomēr neaizsniedzot.
Senos laikos lielkungs mēģinājis šo ezeru nolaist Daugavā. Licis grāvračiem rakt grāvi. Grāvračus vadījis kāds vīrs, vārdā Kristaps. Bet tikko sākuši rakt, visi racēji uzreiz palikuši akli. Tā ezeru kungam nav izdevies nolaist. No šā laika ezers dabūjis savu nosaukumu Aklis. Senāk viņš saukts par Purva ezeru. Bet grāvi, ko bija iesākuši rakt, nosauca grāvrača vadoņa vārdā par Kristapa grāvi. Arī tagad šo grāvi var redzēt, kaut gan tas jau krūmiem apaudzis.
Reiz viens gans Akļa malā ganījis lopus. Te uzreiz ieraudzījis brīnumskaistu jaunavu ar mazu sunīti klēpī, sēžam priedītes galotnē. Šī saēdot un šūpojoties. Gans sācis brīnīties un teicis: “Vai Dieviņ! Kā tu tik nenokrīti!” Tūliņ jaunava iekritusi ūdenī, ka nobrīkšķējis vien, un uzreiz pazudusi.
Aklī senos laikos nogrimusi viena pils, ko saukuši par Klista pili. Pils piederējusi kungam, kam bijusi ļoti skaista meita. Izcēlies kaŗš. Pili no visām pusēm ielenkuši ienaidnieki. Neviens no pils ļaudīm vairs nevarējis glābties. Kungs licis aizbultēt vārtus, noslēgt durvis, tiltus uzvilkt. Pats ar saviem ļaudīm un meitu sagājuši pils lielajā kambarī. Ne uz kādu glābiņu vairs nevarējis cerēt. Atskanējušas taures, ienaidnieki sākuši lauzties pilī, jau ielauzuši vārtus. Nu kungs ar saviem ļaudīm lūguši Dievu un ar zvaniem zvanījuši. Pils sākusi lēnām grimt un nogrimusi ar visiem ļaudīm Aklī. Ienaidnieki palikuši uz krasta un noskatījušies vien.
Pier. J. Ozols Saukā.
Бривземниакс, 1887, 19, 19.; Lerhis-Puškaitis VII, 1, 1903, 1297, 10; Šmits, VX, 1937, 433, 37; Ancelāne, 1991, 208.
Pievienot komentārus: