Baltiņu ezers (Balteņu ezers)

Jēkabpils rajons Sēlpils pagasts

Ne tikai ezeri, arī avoti ceļo. Pie agrāk minētā ezera Sēlpils pagastā bija kāds avots, no kura tecēja „veselības ūdens”. Ļaudis, kas slimoja ar acīm, visi nākuši mazgāt tās šinī avotā un palikuši veseli. Bet reizi viens avotā iemetis zagtu naudu, un no tā laika viņš savu spēku zaudējis un sācis ceļot uz ezera pusi. Tagad šis avots ir jau pašā ezera malā.

LFK 876, 1297. Ģeidāns ap 70 g.v., Jēkabpils Sēlpilī; pier. P. Skalgals 1927.

Senos laikos velns esot gribējis sev lepnu pili celt Balteņu ezerā (senāk sauktajā Vīķī). Kur ņēmis, kur neņēmis ļoti lielu, lielu akmeni – nesis pilij par pamatu. Jau aizstiepis pie kalpu mājām, Balteņiem, te, par nelaimi, iedziedājies Balteņu gailis – metis akmeni zemē, pats projām. Akmens, smagi krizdams, pārplīsis pa vidu. Velns mukdams nodomājis: „Ja pats pamata akmens pa vidu plīsis, tad tā ir zīme, ka manai ceļamai pilij dienās nekādas varas nebūs – tad nava vērts, ka vēl tur pūlējos.” Tā necēlis arī vairs pili. Bet pamestais akmens pie Balteņiem šodien vēl redzams.

M. P. Lodziņš Jaun - Sērpilī.

Lerhis - Puškaitis, VII, 1, 1903, 1319, 4; Šmits XIV, 1936, 39, 30; Ancelāne, 1991, 82.

Kurzemē, Sērpils pagastā, pie Baltiņu ezera, atrodas Baltiņu kalni. Senāk tur esot dzīvojis velns. Netāl no šī ezera ir liels pā ršķelts akmens, par ko ir uzglabājusies šāda teika. Reiz ezermalā viens vecītis vijis valgus. Te no tuvējiem Baltiņu kalniem atskrējis velns un prasījis, kam šis valgus vijot. Vecītis atteicis, ka gribot Baltiņu kalnus gāzt ezerā. Velns ļoti satrūcies un sācis lūgt vecīti, lai viņam liekot darīt kādu vien grib darbu, tikai kalnus lai atstājot turpat. Brītiņu padomājis vecītis licis velnam nest akmeni no ezermalas līdz tuvējām mājām, jo viņš sev gribot akmens māju celt. Labi. Velns ņem milzīgo akmeni uz pleciem un nes. Par nelaimi necik tālu nepanesis, iedziedājies gailis un visiem velniem bija jāiet mājās. Velns nu sviedis akmeni ar tādu spēku no pleciem, ka tas dziļi iegrimis zemē un pāršķēlies divos gabalos. Tā viņš stāv pāršķelts vēl šo baltu dienu.

M. Ziediņa Dignājā. Latvju kultūras krājums.

Šmits, XIV, 1936, 41, 36; Ancelāne, 1991, 80.

Pie Baltiņu ezera kāds vecīts ganījis zirgu – baltiņu. Te kur gadījies, kur ne – atskrien velns un vedina vecīti derēt, kas ātrāk apnesīs baltiņu ap ezeru, viņš vai vecītis. Ja vecītis ātrāki apnesīs, tad tas dabūs no velna pilnu cepuri ar zeltu, ja nē – zirgs pagalam. Vecītis ir ar mieru. Velns paņem zirgu uz pleciem un ar mokām to apstiep ap ezeru, bet tad arī pūtis vien. Vecīts zirgu nenes, bet uzlec tam mugurā un ir ātri ezeram apkārt. Kamēr velns iet pēc naudas, tikmēr vecīts izrok bedri un pārliek cepuri. Velns no ezera iznes vienu sieku, otru, bet cepure kā tukša tā tukša. Kad gājis pēc trešā sieka, tad ar lielu troksni ezerā pazudis un vairs nav rādījies. No tā laika ezeru iesaukuši par „Baltiņu ezeru” un mājas par „Baltiņiem”.

Ilze Polāne; pier. Arveds Gusārs, 1931. Glabājas LNVMA.

Velns pār ezeru uz tuvējo Naudas jeb Zelta kalnu nesis akmeņus, gribējis tur celt pili. Tā vienmēr nesot iedziedājies gailis un velnam pārplīsis maiss, kurā atradušies akmeņi, un trīs lielākie akmeņi arī izkrituši zemē. Pirmais „Velna galva” nokritis pie mājām, otrais pie lielceļa un trešais mežā. Viens no akmeņiem krizdams pārplīsis.

Ilze Polāne; pier. Arveds Gusārs, 1931. Glabājas LNVMA.