Aklezers (Aklis, Aklais ezers)

Aizkraukles rajons Valles pagasts

Aklais ezers

Taurkalna apkārtnē dzīvojis vecs oglinieks. Sieva jau viņam sen mirusi. Vienīgais iepriecinājums vecajam ogliniekam bijusi viņa meita - strādīga un skaista. Reiz viņa pie Mūsas vēlu vakarā koklējusi, kad pie viņas pienācis jauns, stalts bruņinieks. Izrādījies, ka tas medībās no pārējiem nomaldījies. Jaunais bruņinieks no pirmā acumirkļa iemīlējies daiļajā oglinieka meitā, kuŗa arī nav varējusi palikt vienaldzīga pret bruņinieka staltumu un skaistumu. Bruņinieks licis oglinieka meitai sevi aizvest pie viņas tēva, lai no tā izlūgtu daiļavas roku. Oglinieks par to negribējis ne dzirdēt. Tādēļ abi jaunieši nolēmuši bēgt. Naktī, kad oglinieks gulējis, tie slepšus abi aizjājuši. Oglinieks tomēr bēgšanu pamanījis un dzinies tiem pakaļ. Pie Taurkalna ezera viņš viņus panācis. Lielās dusmās tas izšāvis uz bruņinieku, bet nošāvis pats savu meitu. No lielajām sirdssāpēm nomākts, staltais bruņinieks ar savu daiļo, nedzīvo nastu iejājis dziļajā ezerā. Vēlāk bruņinieks draugi meklējuši savu noslīkušo biedri, bet paši noslēpumainā kārtā pazuduši ezerā. No tā laika ezers neko vairs neatdod, viss, ko viņš dabū, viņā nogrimst un pazūd. Tādēļ arī viņš ir nosaukts par Aklo ezeru.

LFK 828, 10582. K. Pureniņš Bauskas Taurkalnē; pier. K. Kaufmanis, 1925./ 1926.

Reiz vēlu rudenī, trakojošā negaisā pie Taurkalna oglinieka būdas piebraukusi lepna, zeltā kaldināta svešzemes ķēniņa kariete. Ķēniņš esot medībās nomaldījies un tagad meklējot patvērumu no briesmīgā negaisa. Oglinieks arī viņam to labprāt devis. Bet ogliniekam bijusi meita – lieliska skaistule. Ķēniņš viņu tūdaļ iemīlējis. Naktī, kad visi gulējuši, tas to nolaupījis un savā karietē meties bēgt. Oglinieks bēgļus pamanījis un skrējis tiem pakaļ. Gribēdams nonāvēt savas meitas laupītāju, tas izšāvis uz karieti, bet nelaimīgā kārtā nošāvis pats savu meitu. Sirdsapziņas vajāts un sāpēs dēļ skaistās oglinieka meitas, svešais ķēniņš ar visu karieti iebraucis ezerā. Vēlēdamies iegūt zelta karieti, franču karaspēks Napoleona laikā uzsācis rakt kanālu, lai nolaistu ezeru, bet visi kanāla racēji vai nu noslīkuši, vai miruši no savādas slimības. Tā kā noslīkušie karavīri nav atrasti, tad šis noslēpumainais ezers nosaukts par Aklo ezeru. Vēl tagad ezera savādā darbība nav nostājusies. Pāris dienās pašas seklākās vietas pārvēršas neizmērojamos atvaros, bet ezera vidū bieži izceļas saliņas. Kā Aklā ezera varas apstiprinātājs vēl tagad ezera ziemeļu pusē ir liels grāvis – kanāls, kuru uzsāka rakt franču kareivji.

LFK 828, 10583. L. Grunde Rīgas Birzgalē; pier. K. Kaufmanis, 1925./ 1926.

Aklis

Apmēram astoņus kilometrus no Jaunjelgavas atrodas Taurkalnes mežs. No Jaunjelgavas uz Taurkalnes staciju cauri mežam ved lielceļš. Meža vidū, netālu no lielceļa atrodas dziļš, iegarens ezers. No malas ezers aizaudzis ar sūnu, tikai pašā vidu var redzēt ūdens klajumu, kas nav vēl ar sūnu apklājies. Gar ezera malu aug sīki bērziņi un priedītes. Ezers ir piegāzies ar kokiem un zariem, kuri ir pārklājušies ar zaļu sūnu. Ezerā ir ļoti daudz zivju. Tomēr klāt neviens viņām nevar piekļūt, jo apkārt ezeram ir dumbrājs. Veļu laikā še spīdējusi spoža, maza uguntiņa. Uguntiņa maldinājusi ceļiniekus dumbrājā. Priekš vairāk simtu gadiem še atradies uzkalniņš. Uz uzkalniņa atradusies liela pils ar dārzu. Pilī dzīvojis ķēniņš ar savu skaisto meitu. Lai pilij neuzbruktu ienaidnieki, ķēniņš licis apkārt uzcelt augstu valni. Viņš salīdzis deviņus strādniekus. Strādnieki strādājuši deviņus mēnešus, līdz pabeiguši lielo darbu. Ķēniņš pieteicis nevienam neko neteikt par viņa pili. Strādnieki apsolījušies. Ķēniņš tomēr strādniekiem nav uzticējies un padarījis viņus aklus. Strādnieki pili nolādējuši. Tūliņ pils nogrimusi ar visu dārzu. Tanī vietā palicis ļoti dziļš ezers. Ja kāds pils vārdu uzminēšot, tad tā uzcelšoties. Tā cēlies nosaukums Aklais ezers.

LFK 861, 2. Līze Liepa Jaunjelgavā; pier. M. Liepiņa 1929.

Ancelāne, 1991, 209.

Kā Aklais ezers dabūjis savu nosaukumu

Kilometrus 10 no Jaunjelgavas, Taurkalnes mežā atrodās ezers, kuŗu sauc par Aklo ezeru. Šis ezers guļ purvainā apvidū, liela, bieza meža vidū, kuŗā agrāk mitinājušies daudz laupītāju. No leišu zemes sanākuši, tie terorizējuši apkārtni, bez kam viņi būtu notverti lielajā mežā. Ap ezera krastiem atradusies laba melnzeme, tomēr tā bijusi pārāk purvaina, lai tur ierīkotu mājās. Vietējais muižkungs gribējis to panākt, jo tad mežs tiktu nolīsts un tā padarītu nepiemērotu vietu priekš laupītāju uzturēšanās. Lai to izvestu, viņam vajadzējis purvu un arī pa daļai ezeru nosusināt. Kādā vasaras dienā muižkungs ar saviem ļaudīm devies uz ezeru. Jau otrā dienā novilkuši stigu līdz kādai upītei, uz kurieni jāaizrok grāvis, lai ūdens no ezera notecētu. Kad stiga bijusi izcirsta, ķērušies pie rakšanas darbiem. Pēc kāda laika, kad puse no grāvja bijusi izrakta, piepeši muižkungs palicis akls. Tāļāk viņš vairs iesākto darbu nevarējis vadīt, grāvis palicis pusizrakts. Vēl tagad ir redzama tā vieta, kur ir gājis grāvis, lai gan pa tik ilgiem gadiem ir krietni nolīdzinājies. No tā laika nav neviens ķēries pie ezera nosusināšanas. Un arī no tā paša laika šo ezeru saucot par Aklo ezeru.

LFK 861, 9. Pier. Arturs Pormalis 1929.

Aklais ezers

Reiz dzīvojis vec, vec ķēniņš. Viņam bijušas lielas meža platības. Reiz ķēniņš sadomājis apjāt savas meža platības pie vecuma, lai gan jau labi nesaredzot. Meža platība esot tik liela, ka paiešot trīs četri gadi, kamēr riktīgi apskatīšot visu. Tā nu viņš izjājis un paņēmis sev līdz tikai vienu pavadoni, kurš labi mežu pārzina. Viņi nu jājuši, jājuši, kamēr nonākuši pie kādas purva malas un nu jājuši gar purva malu. Tā jājot, viņiem bija pagājis vesels gads. Pavadonim paliek garlaicīgi tā jādelēt un sāka gudrot, kā veci nomaitāt un nu varētu jāt mājās. Uz vienu reizi viņam ienāk kaut kas galvā, viņš saka: „Vai jūs, ķēniņ, varat redzēt tur to spīdumu?” Ķēniņš atbild: „Nekā es neredzu, es esmu aklis.” Pavadonis priecājas - nu viņam izdosies. Viņš paņem ķēniņa zirgu pie pavadas un ved pāri purvam uz nelielo spīdumu. Pievedis viņš teica: „Jāj tik uz priekšu!” Ķēniņš paklausa un jāj, jo viņš tak akls, un noslīkst purva akacī. No tā laika šis akacis līdz šīm dienām izaudzis par nelielu ezeru un nesis līdz ķēniņa nelaimes gadījuma nosaukumu Aklais ezers.

LFK 861, 208. Kristīne Kauliņa 59 g.v., Bauskas Vecsaulē; pier. Marta Grase 1930.

Aklais ezers

Divpadsmit kilometrus no Jaunjelgavas, pie Taurkalnes stacijas, atrodas, tā saucamais, Aklais ezers. Tas ir paliels ezers, kuram apkārt šalc vecais Taurkalnes sils. Viņa, t.i. šī ezera tumšais līmenis, ir gandrīz vienmēr rāms un vietām no tā paceļās kupli zāļu kušķi. Zvejnieki nezvejo šajā ezerā, jo ar to saistas drausmīgi nostāsti. Kādā dienvidū divi puiši aizgājuši uz Aklo ezeru zvejot. Ilgi tie velti pūlējušies noķert kādu zivi. Pēdīgi tiem laimējies izvilkt lielu, savādu, asaram līdzīgu zivi. Abi puiši nu gribējuši doties uz mājām. Te uzreiz ezers sācis briesmīgi trakot. Lieli viļņi gāzušies pār krastu un šķīduši pret priežu stumbriem. Līdz šim skaidrais ūdens pārvērties par brūnu, duļķainu šķidrumu, un iz tā izkāpis pats velns. Briesmīgi, skaņi saucieni atskanējuši no viņa lūpām, tas kliedzis: „Visas zivis ir, tikai Strupastes trūkst, kas man to ir nozadzis?” Puiši no visa šī notikuma tā pārbijušies, ka iesvieduši savādo zivi atpakaļ ezerā un steidzīgi devušies mājās. Puiši šo notikumu arī pastāstījuši citiem, bet pēc laiciņa abi nomiruši. Tādēļ arī līdz šai dienai ne „akls zvejnieks” neiet uz šo ezeru zvejot, un no šī notikuma tad arī ezers dabūjis savu nosaukumu.

LFK 861, 1055. Mārtiņš Galdiņš 96 g.v., Jaunjelgavas „Galdiņos”; pier. Velta Dzelstiņa 15 g.v., 1938.

Teika par Aklo ezeru

Šis ezers atrodas Bauskas apriņķa Taurkalnes pagastā netālu no Taurkalnes stacijas. Šinī ezerā esot daudz zivju. Un, ja pār šo laižoties balodis rūkdams, tad zvejniekam vairs neķeroties neviena zivs. Par šo teikas patiesību ir pārliecinājušies arī daži zvejnieki un saka, ka arī tas tā esot.

LFK 861, 1242. Katrīne Poriete 69 g.v., Jēkabpils Sērenes pagasta „Luikās”; pier.Velta Auguste, 1939.

Teika par Aklo ezeru

Taurkalnes stacijas tuvumā ir ezers. Ezera malā bijuse pils. Pie ķēniņa dēla atnākuse meita, kuŗa bijusi akla. Ķēniņa dēls neievērojis, kad zirgs ar meitu un pašu iejāj ezerā. Visi trīs noslīka. Ezeru nosauca par Aklo ezeru.

LFK 1009, 272. Mārtiņš Līkais 45 g.v., Jēkabpils Mazzalves „Baložos”; pier. Dzidra Līkā 1938.

Teika par Aklo ezeru

Sen senos laikos kādā jaukā dienā Darvdedža purvā izcēlās ezers. Ļaudis par šādu ezera izcelšanos nobijušies un domājuši, ka tā esot kāda ļauna parādība, tādēļ viņi nosprieduši ezeru nolaist. Rakšanu viņi uzsākuši no Daugavas. Kanāla darbu laimīgi beidzot, viņi gribējuši palaist ūdeni, lai tek. Daži strādnieki pie palaišanas negribējuši iet, it kā ko ļaunu paredzēdami. Daži atkal šo darbu uzņēmušies. Tikko viņi sākuši rakt, kā pa brīnumu, tie, kuri rakuši, palikuši uz visu mūžu akli. Citi strādnieki, redzēdami, kā viņa biedri paliek akli, steigušies palīdzēt rakt, bet ar viņiem noticis tas pats. No tā laika visi cilvēki nosaukuši šo ezeru par Aklo ezeru. Tā arī vēl šodien viņu sauc par Aklo ezeru. Aklais ezers atrodas Taurkalnes pagastā.

LFK 1006, 7. Pier. Valērija Purēniņa 1930.

Aklais ezers (Aklis)

Netālu no Taurkalnes ir kāds ezers, ko sauc par Aklezeru. Zivis tur tagad neaug un arī senāk neesot augušas. Senāk kāds zvejnieks atcirtis āliņģi tad, kad zivis slāpušas. Viņš izvilcis vienu zivi, kas bijusi ar strupu asti. Zvejnieks sakūris uguni un gribējis zivi cept. Te no ezera dibena atskanējusi balss: „Cūk, cūk, lielā, cūk, cūk, mazā, cūk, cūk, visu maziņā, visas cūkas ir, tik strupašķes nav.” Zivs mudīgi nometusies no uguns un pa āliņģi ielēkusi ezerā.

LFK 1393, 323. No savas mātes pier. Milda Zvejniece Bauskas Taurkalnē 1933.

Ancelāne, 1991, 207.

Taurkalnes mežā atrodas ezers, kuŗu sauc par Aklezeru. Kādreiz ezera apkārtnē dzīvojis kāds bagāts muižnieks, kura dēls samīlējies kāda jaunavā, kuru viņa vecāki lieguši tam precēt. Tad jaunieši norunājuši vairāk nedzīvot. Kādā dienā jaunais muižnieks licis kučieram divus zirgus sajūgt karietē. Viņš aizbraucis uz līgavu, paņēmis viņu. Viņi brauca uz Aklezeru. Tur tad viņi iebraukuši un noslīkuši. Stāstot, ka vēl tagad saulainā dienā ezera vidu varot saskatīt karieti ar visiem zirgiem.

LFK 1393, 502. D. Jankužs 75.g.v., Bauskas Taurkalnes „Audzespieduros”; pier. L. Hauptmans 1933.

Netālu no Taurkalnes atrodas ezers, kur kādreiz zvejnieki zvejojuši zivis. Izvilkuši zivi. Tā teikusi: „Neņemiet mani, mums aklām jābūt.” Zivs iesitusies atpakaļ ūdenī. Ļaudis šo ezeru nosaukuši par Aklezeru, un vēl šodien to sauc par Aklezeru. Atrodas Taurkalnes pagastā.

LFK 1393, 2686. Nikolajs Gailītis 50 g.v., dzim. Ungurmuižā; pier. A. Gailītis Bauskas Taurkalnē 1939.

Nostāsts par Aklo ezeru

Taurkalnes mežā atrodas Aklais ezers. Par šo stāsta šādu notikumu. Mana tēva māte ar savu māsu aizgājusi uz mežu ogās zilenēs. Zilenes lasot, mana tēva tēva māte ieraudzījusi kādu vīru pelēkā mētelī ar sarkanu cepuri galvā, kurš lasījis ogas un metis pa vienai mutē. Tēva tēva māte ieklepojusies un vīrs iemeties Aklajā ezerā, ka ūdens nošļācis uz visām pusēm. Vēlāk viņa prasījusi arī savai māsai, vai tā arī redzējusi, bet māsa izbrīnā atbildējusi, ka nekā neesmot redzējusi. Mājās pārnākot, viņa izstāstījusi arī tagadējām stāstītājām Annai Dombrovskis un Lībai Galējais.

LFK 1393, 5009. Anna Dombrovska 88 g.v., teiku dzirdējusi no sava vīra māsas,

Lība Galija 91 g.v., teiku dzirdējusi no savas mātes; pier. Voldemārs Dombrovskis 1939.

Teika par Aklo ezeru

Pie tagad sauktā Aklā ezera dzīvojusi kāda ģimene (gan ļoti liela) un nodarbojusies ar ogļu dedzināšanu. Gar ezeru reiz gadījies braukt Taurkalnes muižas baronam Volforfam ar savu ģimeni. To ieraudzījusi Deģu ģimenes locekļi. Tie tūliņ saķēruši zirgiem aiz galvām un iebraukuši ezerā. No tā laika viņu saucot par Aklo ezeru. Naktīs, kad spīdot gaiši mēnesis, varot dzirdēt kučiera svilpošanu.

LFK 1393, 5650. Žanis Rutkis 53 g.v.; pier. A. Kļaviņš 1939.

Taurkalnes mežā atrodās Aklais ezers. Kurš nosaukumu dabūjis šādi: priekš 200 gadiem cilvēki gribējuši ezera ūdeni nolaist, ko apjēmušies izdarīt 5 vīri. Viņi rakuši grāvi, bet visi palikuši akli. Citi arī mēģinājuši rakt, bet tāpat palikuši akli. Tad vairs neviens nav gribējis ezeru nolaist. Bet ezers dabūjis nosaukumu Aklais.

LFK 1393, 5935. Andrejs Sirsniņš 42 g.v., Bauskas Taurkalnē; pier. Ādolfs Sirsniņš 1939.

Taurkalnes silā, pie ceļa starp Taurkalni, agrāko Valli, un Jaun – Jelgavu, atrodas tā sauktais Aklais ezers. Ezers no malām aizaudzis ar zaļu sūnu. Ezers esot ļoti dziļš, no kā arī cēlies viņa nosaukums Aklais ezers. Kādreiz zvejnieki mēģinājuši viņā ar tīklu zvejot zivis, bet izmestos tīklus nav varējuši izvilkt, jo ezers esot pilns siekstu un celmu. Tas esot izcēlies, iegrimstot meža gabalam. Stāsta arī, ka Aklais ezers esot kāda liela aizauguša ezera dziļākā vieta. Reiz senos laikos pa ceļo gar Aklo ezeru braucis viens kungs ar savu gaspažu un bērniem greznā karietē. Bijusi tumša rudens nakts. Kučieris nav par pajūga vadīšanu daudz ko rūpējies, jo zirgi ļoti labi zinājuši ceļu. Tā braukuši, braukuši – te uzreiz zirgi ieskrējuši ezera sūnās. Zirgi gājuši vēl tālāk uz priekšu, kamēr noslīkuši ar visu karieti bezdibenī. Karieti ezerā ievedis pats velns. Aklais ezers esot viņam iemīļota mītne. Gandrīz katru gadu Aklais ezers paņemot sev vienu upuri. Pusdienas laikos un naktīs ceļa gājēji pie Aklā ezera bieži redzot spokus. Reiz viens cilvēks, ejot uz Jaun – Jelgavu, redzējis pa ceļu braucam greznu melnu karieti, kurā sēdējis melns kungs. Nonākot blakus ceļa gājējam, kariete apstājusies, un melnais kungs teicis, lai kāpjot iekšā, pavedīšot kādu gabalu. Cilvēks arī gribējis jau kāpt karietē, kad ieraudzījis melnajam kungam zem cepures malas divus sarkanus radziņus. Gājējs vēl apķēries pārmest krustu. Sacēlies viesulis, ezerā kaut kas nošlakstējis, tur iebraucis melnais kungs ar visu karieti.

Citreiz viens vecs vīrs gājis kājām uz Jaun – Jelgavu. Mežā uznākusi nakts. Pret Aklo ezeru gājējs gribējis atpūsties, nogaidīt rītu. Daudz nedomādams, tas liekas ezera krastmalā uz auss. Guļot vīrs dzird, ka kāds šo sauc, lai nākot līdz, būšot kopējs ceļš. Vīrs, it kā pa miegiem, arī ejot, bet kājas nemaz nevarot pacelt, un kaut kas nelabs mācot prātu. Tad vīrs iedomājies pārmest krustu. Vīrs atmodies un redz, ka guļ pašā ezermalā. Vēl solis uzpriekšu un viņš būtu iekritis ezerā.

J. Andriņš no I. Sīpoles Taurkalnē.

Šmits, XIV, 1936, 17, 11.